Tomēr neatvados :)

Neparasti sanāca - pāris dienas pēc tam, kad no jums atvadījos šeit, blogā, mani uzrunāja "Ievas mājas" redakcija. Izteica interesi uzzināt, kā mums te, laukos, sokas. Plus, vēlas, lai regulāri pastāstu plašākam interesentu lokam (žurnāla lasītājiem) par pieredzi, kas gūta, un varbūt noder citiem. 

Tā kā esmu lauku dzīves propagandas mašīna, tad piekritu, daudz nedomādama. Pirmais jeb iepazīšanās stāsts lasāms jaunākajā numurā, kas jau ir pārdošanā līdz pat 23.jūlijam. Pēc tam būs šādi tādi stāsti par mūsu gaitām te. 

Uz tikšanos! 

Bilde no "Ievas mājas" raksta

Tiksimies klātienē

Sveiks, draugs! 

Tik familiāra uzruna, jo zinu, ka šo lapu nejauši apmeklētāji nelieto. Vien savējie, kuriem gribas zināt, kā mums te laukos sokas un/ vai garlaicīgi darbā palika un gribas pasērfo netā.

Pēc nelielas apspriedes ar sevi, vīru, suni, kaķiem, aitām, vistām, pīlēm un vēlreiz ar sevi, esmu sapratusi, ka: 

A) gana daudz ikdienišķus, garāmejošus niekus esmu blogā sarakstījusi;

B) gribas dziļumā nirts un pie īstā pieturēties, atmetot virspusējo;

C) vēlos paturēt lauku piedzīvojumus egoistiski tikai sev un klātesošajiem piedzīvotājiem; 

D) vēl nevienā no sfērām, kas saistās ar laukiem, neesmu par eksperti un īstu meistaru kļuvusi; 

E) esmu pazaudējusi vienu pusi no bloga nosaukuma "pilsētnieki" un palicis vien "laukos". Laime pilnīga, ka tā! Par to pateicību esmu parādā vīram, kurš man ļauj izbaudīt laukos laukus.

Jau sapratāt, ko teikšu?! Ja esi ienācis šai blogā ar mērķi uzzināt, kā man sokas, piezvani, atsūti īsziņu, uzraksti e-pastu vai pasta vēstuli, bet vislabāk - atbrauc pie manis ciemos. Priecāšos satikties! Varēšu pa īstam un atklātam pastāstīt, kā man iet, ko jūtu un par ko domāju. Lai bloga saziņa pazūd tikpat nemanāmi, kā pazuda "pilsētnieki". Jaunus ierakstus te vairs negaidi, nebūs :)

Tiekamies!

Nedaudz par pļaušanu

Šodien pļāvu, pļāvu un vēl pļāvu zāli, un procesa laikā atsaucu atmiņā, kā mēs sākām iekopt zaļumu ap māju. Nolēmu padalīties pārdomās par tēmu, varbūt kādam noder. Uzreiz bilstu, ka tālākie teikumi varētu noderēt tiem, kas arī vecā saimniecībā cenšas saimniekot un/ vai līdz šim zāle nav pļauta. Jo tie, kas jau pļauj un kopj zāli, savu tehniku sen izkopuši un štrumentus atraduši. Vai vismaz apjautuši, kas un kā ir darāms. Savukārt tie, kas zālienu kādā no privātmāju ciematiņiem vēlas kopt, visticamāk, var īpaši neraizēties par zemes līdzenumu. Šoreiz ar pilnīgiem iesācējiem, kādi arī mēs paši bijām pirms dažām vasarām, parunāšu. Uzreiz saku, ka konkrētus zīmolus neieteikšu, sevi cienoša veikala pārdevēji sniegs konsultāciju un ieteiks konkrētajām vajadzībām visatbilstošāko rīku.

Šodiena dabā

Svaigas, saldas un viegli reibinošas smaržas, spoža saule, silts vējš, ziedi un to briestošie pumpuri, visa augšana un stiepšanās pretim debesīm: pāris bildēs lauki šodien.

Dzeltens un vēl dzeltenāks

Veco trauku medības

Man patīk, ja laukos izskatās kā laukos. Sākot ar pagalmu, mājas fasādi, iekštelpām, mēbelēm un beidzot ar tādu šķietamu nieku kā virtuves traukiem. Protams, bez galējībām: neizslēdzot mūsdienu tehnoloģiju labākos izgudrojumus kā veļas mašīnu, labu plīti u.c. Šoreiz vairāk par traukiem, kas ir tik vajadzīgi vismaz 3x dienā. Man patīk veclaicīgi un vēlams arī gadu ziņā veci trauki. Diemžēl manos krājumos tādu nav. Tādēļ jāmeklē pasaulē atbilstošie. Mūsdienās ražotajiem, a la veciem traukiem, eju ar lielu līkumu. Mani glābj un iepriecina, ka ir ne vien apģērbu, bet arī trauku humpaļi. Viens, kas nonāca manā redzes lokā, ir vērtīgs un pilns dārgumu. Ja kāds vēl ir apsēsts ar veciem traukiem, kas palīdz piešķirt tīkamu šarmu lauku mājai, varu padalīties ar atradumu.

Šis un tas no medībām

Laukos ir arī grūti

Negribas nevienu biedēt, tomēr ir vēlme godīgi pastāstīt, kā tad tais laukos sokas. Lai nerastos mānīgs priekšstats, ka te vien viss uķi-puķi-rozā ir un visi, rokās sadevušies, laimīgi saulē dej. Ar puķēm, kūkām, sauli, ūdens peldēm, mutes mazgāšanu rīta rasā ū-tē-tē. Nē. Ir arī grūti. Daudz darba, neatlaidīgi knišļi un odi, asas nātres, auksts ūdens krānā (ja boileris nav kurināts), nogurums ar visām izrietošajām sekām un citas izklaides. Tas viss pie apstākļiem, ka mums nav nopietnas lauku saimniecības ar lielo kūti, labības laukiem un hektāriem sakņu dārza. Tik vien kā nebeidzams būvlaukums. Varbūt šais daudzajos darbos un garajā dienā slēpjas literatūrā manāmā latviešu klusēšana un ieraušanās sevī, lai nepateiktu lieku vārdu noguruma dēļ?

Kastīte gardam dzērienam

Kamēr vīra kungs pa pilsētu, mājās rūpēju pārsteigumu. Pamatam ņemu vecu koka kastīti, par kuras tiešajiem pienākumiem vēsture klusē. Aizvadītajā gadā tajā centos baziliku izaudzēt, bet baziliks to neatzina par labu esam un neauga. Šogad kastīte tika nolikta uz verandas (neesošās) maliņas, lai pie nokareniem ziediem tiktu. Tomēr kādā rītā, dzerot terasē kafiju, ienāk prātā labāka doma: alus nesamā kastīte. Mēs bieži mēdzam vakara saulītē pagalmā pasēdēt un iemalkot kādu pašbrūvēto gardumu. Ja gribas našķi piekost, rokas aizņemtas un 2x iešana sanāk. Kastīte atvieglos dzīvi.

Zālīšu vākšana tējām

Aizvadītajā gadā māsa uzdāvināja svētīgu grāmatu: "Dieva dārza ārstniecības augi"(Artūrs Tereško). Esmu apņēmības pilna katru dienu tajā ieskatīties un iziet pļavā, saprotot, ka kāda no grāmatā pieminētajām tējām mūsu ģimenei noderētu. Maija mēnesī atzīmēju piecas vērtīgas dabas veltes. Pirmā - gaiļbiksītes, vakar ievāktas nu žāvējas pie plīts. Rīt jādodas pēc zvērenes. Grāmata ir ļoti ērti lietojama. Tā ir sastādīta pa mēnešiem un dienām, kas katrā dienā meklējams dabā, kam konkrētā zālīte palīdz & kā tā lietojama. Daudzām pievienota bilde, lai zinātu, ko meklēt. Ievada daļā pastāstīts, kā pareizi ievākt, žāvēt, uzglabāt drogas. Ir arī dažādi interesanti apraksti. Piemēram, vakar uzzināju daudz jauna par ievām.

Aitas = panki

Vasara straujiem soļiem tuvojas un aitām ar katru dienu saulē paliek aizvien karstāk. Tādēļ jāpalīdz. Brīvdabas frizētava jāsaorganizē. Jādara veikli, kamēr vēl nav odi un dunduri savairojušies, un kamēr saule nav ieslēgta pilnā ātrumā. Tā kā mēs esam praktiski ļauži, kas tic, ka paši visu var paveikt (nu gandrīz visu), tad arī šai lietai pieejam praktiski. Ņemam virtuves "Fiskar" šķēres, mazo balto nazīti un aidā aplokā ķert pa vienai aitai. Kādēļ nazītis pie vilnas cirpšanas nepieciešams? Jo pie vieniem traukiem arī nagi tiek apgriezti. Vieglākam solim. Tālāk neiesaku lasīt un skatīt bildes cilvēkiem, kas profesionāli ar aitu cirpšanu nodarbojas. Nosirmosiet, manas panku Doras ieraugot.

Pelēkais atkal ir modē

Ziedi mammām!

Modernos laikos moderns apsveikums. Ar dabas piešprici. Godīgi sakot, ar 100 km attālumu arī citādi nesanāk. Sveicieni ziedu veidolā, kas skaisti, gluži kā zinādami, saplaukuši uz Māmiņu dienu. Labi, labi, nešmaukšos: plūmes trīs dienas pirms tam atvēra mazus mazītiņus & bezgala reibinošus ziediņus. Un narcises jau ilgāku laiku lutina ar košo dzeltenumu. Tomēr tas nemazina laba vēlējumu mūsu abu mammām, kas, ticam, ik dienu piedomā par mums. Ziemā: vai neesam nosaluši, malka pietiek, ceļš nav aizputināts un ūdens trubās nav sasalis. Vasarā: vai tiekam ar darbiem galā, kā aitām sokas, un vai visi draudzīgi neesam saulē izkusuši. Tie, protams, vien daži piemēri. Paldies jums abām par labajām domām, ko mums veltījat!

SPA taciņa

Valsts svētkos, mīlot Latviju, strādājām un kopām dzimteni! Tapa sen, sen lolotā SPA taciņa. Ideja dzima pirms vairāk kā gada. Aizvadītajā vasarā tās radīšanai neatradās laiks (lai gan, kā izrādās, fiksi tā veidojas). Bija jāpienāk svētku dienai, kad sakrita visi kauliņi: bija iedvesma, labs laiks un materiāli rokas stiepiena attālumā.

Puķu & garšvielu dārziņi

Nesen veltīju slavas dziesmu visiem, kas dzīvo laukos, tā vienlaikus maigi pavīpsnājot par pašas veiktajiem 'varoņdarbiem', kas te tiek aprakstīti. Tomēr tādēļ vien, ka citi jau izsenis ik dienas pievārē daudz nopietnākus lauku darbus, manējie iesācēja prieki nezūd. Tā, piemēram, par izplēsto garšaugu dārziņu. Vai puķu dobi pie guļamistabas loga.

Garšaugu dobe pagalma vidū

Iesaku krāsu mebēlēm

Esam pie lēruma vecu un atjaunojamu mēbeļu tikuši, un man ir tas gods par to sākotnējā skaistuma atgūšanu gādāt. Pēdējais veikums ir baltā skapja pucēšana. Nesen rakstīju par brīnuma metodi, kā no lieliem, lieliem netīrumiem atbrīvoties. Kad tas paveikts, jāpiešpaktelē mazie caurumi un laiks krāsošanai. Līdz šim, krāsojot un lakojot dažādas mēbeļu virsmas, esmu ar šādām tādām niansēm iepazinusies - otu pēdas, lakas nopilēšana, otu spalvu pielipšana virsmai, rullīša nevienmērīga noklāšanās utt. Kā saka, jābūt uzmanīgam, liekot punktu uz i atjaunošanas darbā. Kvalitatīvai punkta pielikšanai varu ieteikt pēdējo no pirkumiem, kas manī raisa prieku, sajūsmu & kaifu krāsot. Nespēju valdīt savu prieku un sajūsmu par krāsu, ar kuru tika apstrādāts lielais baltais skapis. Vēlos padalīties ar to arī ar citiem.

Termokrūzes lauku dzīve

Pilsētas laikā termokrūzes no rītiem ar smaržīgu kafiju un tēju ceļoja no laukiem uz Rīgu, palīdzot īpašniekiem atmosties un izbaudīt brokastu maizītes ceļā. Lauku versijā kādu laiku krūzes stāvēja visu piemirstas, vēlāk ziemas spelgonī pavadīja rīta pastaigā uz mežu. Kopš saimniecībā ienākušies mazie jēriņi, kuri barojami ar pudelīti, termokrūzēm jauna dzīve sākusies.  Lauku dzīve.

Slavas dziesma cilvēkiem laukos!

Jo ilgāku laiku es pavadu laukos, jo vairāk sāku smīnēt par saviem 'varoņdarbiem' šeit. Aizaugušas zemes izplēšana no nezālēm, lai iekoptu dārzu. So what? Jēru pieņemšana šai saulē. Sētas likšana aitām. Kas tur īpašs? Ievārījumu vārīšana. Sēņu un citu dārzeņu marinēšana. So fuc..ing what? Darbs ārā no gaismiņas līdz tumsai, līdz pagurumam. What's the point? Un tā tālāk un tā joprojām. Aizvien vairāk saprotu, ka ļoti lielai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir ikdiena. Pat vēl vairāk - tā ir viņu skaistā un piepildītā dzīve, kurā ir vēl vairāk pienākumu, nekā mani eksperimenti spēj izfantazēties. Es nez kādēļ kļūstu iedomīga, uzveicot  tik-cik-melns-aiz-naga no tā visa. Tādēļ vien, ka neesmu visas savas dzīves dienas tam veltījusi, nepadara tos pēkšņi par varoņdarbiem. Bez pelnu kaisīšanas sev uz galvas. Faktu konstatēšana.

Piena rīts

Šis rīts kā piena pieliets. Dūmaka. Pavasarīgi vasarīgs dzestrums. Skaņu celiņā neatlaidīga mazputniņu čivināšana un dzērvju klaigas. Iedvesmojošs rīts. Šķiet, sola - viss būs labi. 

 

Baltā Zaļā ceturtdiena

Lai gan kalendārs vēstī, ka šodien ir Zaļā ceturtdiena, rīts pārsteidz ar nevainīgu, neskartu un tiiiiik tīru baltumu. Raugoties filosofiski uz Lieldienām, ļoti atbilstoši - sākums jaunai, gaišai un daudz vērīgākai & redzīgākai pasaulei.

 

Ieraugs jeb skābā mīkla

Kad vēl tikai plānoju pārvākšanos uz laukiem, pierakstu blokā tapa sapņu saraksts, ko tik darīšu, kad būšu pilnā brīvībā. Tas, ka iedomātā brīvība ir trausla ilūzija, cits stāsts. Nepārprotiet, brīvība ir. Tikai neviena diena nav pagājusi, rokas klēpī turot. Bet, kā jau teicu, ne par to stāsts.

Stāsts par vienu no saraksta punktiem: pašai uztaisīt ieraugu maizei. Tā kā funkcionējoša maizes krāsns ir, jātiek pie ierauga. Sava, ne aizlienēta no paziņām. No māsas jau dabūju nosodījumu, ka, iemēģinot maizes krāsni, esmu mīklai izmantojusi gatavo miltu maisījumu. Tas bija laikos, kad tikai nedēļas nogales laukos varēja pavadīt. Tad visu pa ātro vajag. Toties tagad varu iziet lēno ierauga sagatavošanas ceļu. 

Daudzās jaunās 'pirmās reizes'

Kopš esmu lauku dzīvē, 'pirmās reizes' krāju kaudzēm. Iemigt ar jēru rokās kūtiņā? Darīts! Pieņemt jēra dzemdības? Darīts! Man patīk krāt šīs pieredzes. Tādas īstas, dzīvas un pilnasinīgas šķiet. Te neliels foto stāsts ar manu jaunāko 'pirmās reizes' pieredzes krātuvi. Viss pirmo reizi ar jēriem.

Ikdiena. Tā ik pēc 2 stundām

Padoms lielu netīrumu tīrīšanā

Šodien "Latvijas radio" raidījums "Kā labāk dzīvot" Twitterī sniedza praktisku padomu tieši laikā, kad cīnījos ar vecu skapi. Par ko cīņa? Par skapja sākotnējā skaistuma atgūšanu. Pie skapja nesen tiku un tas dikti bēdīgā stāvoklī - apaudzis ar visu, kas bijis pieejams tuvumā gadu desmitu laikā. Tehniski ar skapi viss labi, vien bezgala netīrs. Tik netīrs, ka nelīdz ūdens ar tīrāmo līdzekli un švammīte, pat stingrāka birste neko nedod. Ķēru arī pēc īpaši smalkā smilšpapīra, kas deva pozitīvu rezultātu, bet dikti lēns un pinķerīgs process sanāca. Un tad nāca jau pieminētais "Latvijas radio" raidījuma padoms. Uzreiz izmēģināju. Uzreiz ideāls rezultāts. Un viegli, kā mazgāt ar ūdeni. Vien smaka spēcīga. Suns, ienācis virtuvē, to ieelpoja un tagad ārā zāli ēd, lai atvieglotu sajūtas.

Tā lieta strādā

Labs rīts

Labs rīts. Tiešām labs rīts. Beidzot izgulējos. Tad 7os no rīta būt ārā ir ļoti patīkami - redzēt dienas sākšanos, saulītes celšanos, klausīties dzērvju klaigāšanā aiz meža, just dienas iesilšanu, atvadoties no nakts sala, un arī žilbinoši baltos gulbjus, atgriežamies mājās, ieraudzīt. Baltie putni saulē mirdz un viz debesīs. Klusums un daudz dabas skaņu vienlaikus. Skaistums un miers. Satieku sevi. Labs rīts. Tiešām labs rīts.

Dzemdību nams & bērnu dārzs atvērts

Kā aizvadīta pēdējā pusotra nedēļa? Pa kuru laiku tā aizskrējusi? Kas šajā laikā pasaulē noticis? Atbildē domīgi grozu galvu. Jo visu manu dzīvi pārņēmušas mazās aitu radības. Pirmā nedēļa kā ievada treniņš ar trim maziem sprogainīšiem. Katru rītu eju uz kūti ar domu, ka ieraudzīšu vēl kādu. Svētdienas jeb sieviešu dienas rītā tas notiek un kūtī ir vēl trīs, diemžēl dzīvi gan tikai divi. Pirmā skumju asara izspraucas, bet nav laika bēdām, jo jāradina abi mazie pie mammas. Diemžēl nesekmīgi un vienu jēriņu nepieņem neparko - bada, nebada, atkal bada, neļauj ēst pupu. Karotītē slaucu pienu, lai to dabūtu mazās dvēselītes mutītē. Jau uz 5/6 māku slaukt, ja reiz mazajā tējkarotītē esmu iemanījusies trāpīt.

Visas dienas garumā tā arī neizdodas mammu pieradināt pie domas, ka viņai ir divi bērni. Tādēļ nākas mazo likt kastē un nest uz māju siltumā un drošībā.

Pudelītes režīms

Jēriņi atskrējuši

Vakar kūtī iegāju vēlāk kā ierasts. Nebija ko steigties, jo sienu un ūdeni dienu iepriekš biju ar kārtīgu kaudzīti sanesusi. Mani tur sagaidīja pārsteigums pilnīgs - trīs daiļi, maigi, jauki, melni jēriņi. Aitu mammīts pa kluso visu izdarījis un sagaidīja ar sausi daiļiem lēkātājiem. Man uzreiz asaras un laimes raudāšana. Tik ļooooti aizkustinošs mirklis. Pirmie jēriņi mūžā, kurus ieraugu vien pāris stundas pēc piedzimšanas.

Dažu stundu veci jēriņi

Iz-smaržini pirms izmešanas

Daba smaržo! Šo smaržu var ievilināt un uz kādu mirkli pieturēt savā mājā, arī mašīnā. Es nerunāju par aromātisko eļļu spiešanām vai īpašu smaržu kombināciju veidošanu. Šeit divi pavisam parasti piemēri, kad ar ikdienā pieejamām un lietojamām lietām var iesmaržināt vidi sev apkārt. Vien nedaudz citādāk jāizlieto šīs lietas vai to pārpalikums. Pirmais piemērs top, ēdot ziemā tik skaistos, saldos un gardos mandarīnus. Tie man dikti garšo un bieži patērēju. Kad nomizoju augļus, miziņas salieku uz virtuves plītiņas ar oranžo pusi uz leju. Krāsniņa kuras, patīkamā smarža pārņem virtuvi, Kā atklāj šī lapa, mandarīna eļļai ir atsvaidzinoša, harmonizējoša un jutekliska ietekme uz cilvēku.

Nejaušība izdzīvojušā "Charlie Hebdo" dienā

Pilnīgi nejauši paņēmu no plaukta 1972.gadā izdoto J.Boreva grāmatu "Estētika" un satura rādītājā izvēlējos nodaļu "Komiskais". izvēle pilnīgi nejauša. Mēdzu izlasīt īsu fragmentu no grāmatas, lai saprastu - gribu tagad lasīt šo grāmatu, vai nē. Tas nekas, ka vienreiz jau izvēli esmu veikusi, to nopērkot. Konkrēti šis eksemplārs no "Otras elpas" nācis, kā šodien atceros. Bet ne par to stāsts. Izlasītais īsajā fragmentā likās vairāk nekā atbilstošs publicēšanai šeit šodienā, kad iznācis izdzīvojušais "Charlie Hebdo" numurs. Lūk, fragments, kurā dalos. 

Tā rodas pasakas

Piesniguši klusais ziemas vakars ir īstais laiks pasakai. Vīra vecmāmiņa apvainotos, dzirdot, ka viņas stāstu nosaucu par pasaku. Bet citādāk to joprojām nespēju uztvert. Ja noņemtu izpušķojumus un ~piecas reizes samazinātu vecmāmiņas stāstā izklāstītos faktus, tad varbūt sanāktu uz patiesiem notikumiem balstīts atstāts. Nevilkšu vairs garumā, pastāstīšu un domājat paši - patiesība vai dzīvē iedvesmu guvusi pasaka. Stāsts vīra vecmāmiņas personā. Uzreiz atvainojos par vienu neprecizitāti - neatceros galvenā varoņa - kunga - radniecību (vectētiņš, tētis vai onkulis?). Bet skaidrs, ka tuvs radinieks un, visticamāk, ka gribas pēctečiem daļu vīra spēka pārmantot.

Pērnie ziemas krājumi

Šovakar izteikšu naivi jauku pieņēmumu par dabu jeb dabas veltēm līdzsvarā. Tas ienāca prātā, liekot trauciņā saldējumu, to pārklājot ar 2013.gada plūmju kompotu.

Pērnajā vasarā plūmes, plūmju ziedi nosala 5.maija sniegā. Savukārt gadu pirms tam koki vai lūza no plūmēm un pagrabs piegūla pilns dažādu plūmju izstrādājumu. Tāpat bija ar upenēm - 2014.gada vasarā to nebija, bet gadu pirms tam bija pienācīgā daudzumā. Te arī nonākam līdz manam naivajam pieņēmumam - daba gādā par līdzsvaru. Precīzāk pat būtu teikt - par bez-pārpalikumu. Kas vienā gadā ir 'ka galdi vai lūzt', tas nākamajā gadā iepauzē. Jo pietiks taču no krājumiem šī labuma & kam pārpalikumu radīt. Pilnīgs līdzsvars. Šodien, ēdot seno plūmju kompotu, nevaru par to nedomāt. Vai toreiz, kad nesapratu, ko ar to plūmju lērumu iesāk, varēju iedomāties, ka pēc pusotra gada pie -20 grādu sala to gardu muti notiesāšu?!

Lai šāda teorija noturētos manā prātā, 2015.gada vasarā vajadzētu būt maz āboliem un nemaz sēnēm. Paskatīsimies, cik nopietna dabas eksperte es būšu :)

Īstā atpūta ir ziemā

Vasarā lasīju "Ievas" redaktores Initas Silas sleju, kurā viņa izteica domu, ka vasara nav īstais atpūtas laiks. To pamatojot, ka vasarā pilnas rokas darāmā. Tagad, kad aiz loga ir kārtīgi saputināta ziema, atceros šo slejā pausto viedokli, un pilnībā tam piekrītu. Atpūta ir ziemā. Lēna, mierīga, silta, mājīga, pie kurošas krāsns. Tas, protams, attiecas uz tiem, kuri laukos savas dienas pavada. Jo pilsētas ritmā noteikti vasara asociējas ar atpūtu - peldēm, riteņošanu, gariem vasaras vakariem, kas viegli pāriet rītā, un tā.