Laukos ir arī grūti

Negribas nevienu biedēt, tomēr ir vēlme godīgi pastāstīt, kā tad tais laukos sokas. Lai nerastos mānīgs priekšstats, ka te vien viss uķi-puķi-rozā ir un visi, rokās sadevušies, laimīgi saulē dej. Ar puķēm, kūkām, sauli, ūdens peldēm, mutes mazgāšanu rīta rasā ū-tē-tē. Nē. Ir arī grūti. Daudz darba, neatlaidīgi knišļi un odi, asas nātres, auksts ūdens krānā (ja boileris nav kurināts), nogurums ar visām izrietošajām sekām un citas izklaides. Tas viss pie apstākļiem, ka mums nav nopietnas lauku saimniecības ar lielo kūti, labības laukiem un hektāriem sakņu dārza. Tik vien kā nebeidzams būvlaukums. Varbūt šais daudzajos darbos un garajā dienā slēpjas literatūrā manāmā latviešu klusēšana un ieraušanās sevī, lai nepateiktu lieku vārdu noguruma dēļ?

Nezinu, kā ir, kad ir mazs zīdainis mājās, bet, kā noprotu no pieredzējušajiem, pirmie mēneši ir ar ļoooti atkailinātiem vecāku nerviem. Un atkal ar visām no tā izrietošajām sekām un spriedzīti attiecībās. Kādēļ pieminu zīdaiņu laiku? Jo man ir aizdomas, ka lauki savā kārtīgākajā sezonā (pavasaris-rudens) ir kas līdzīgs zīdaiņa periodam. Nervi vaļā, nogurums liels, darbu rinda nebeidzama un allaž par maz laika, kas sakaitina. No pieredzes saku, ka katra diena sākas domās ar veselu darbu sarakstu, kas paveicams. Dienas beigās ir kreņķis, ka pat puse no plānotā nav paveikta. Tad vēl tā nomācošā sajūta, ja esi gultā ilgāk par 8iem un darbus esi beidzis pirms 20iem. Gara diena pilnu darbu. Arī kafijas pauze terasē vai kā tagad, pauze pie datora blogam, nevairo mieru. Jo ir taču dzeloņdrāts žogam jāapvelk, vanna jāatjauno, kumode jāšpaktelē, ziedi jāpārrok, ogu krūmi jāmēslo, dokumenti dažādi jākārto. Sajutāt? Rozā krāsa sabiezēja. Bet ziniet..? Es tāpat nekur nekad tik laimīga neesmu jutusies, kā šeit laukos. Un nebaidieties, ir arī rozā dienas ar gardu aliņu šūpuļtīklā. Arī kūkām un puķēm vieta atrodas.