Tā rodas pasakas

Piesniguši klusais ziemas vakars ir īstais laiks pasakai. Vīra vecmāmiņa apvainotos, dzirdot, ka viņas stāstu nosaucu par pasaku. Bet citādāk to joprojām nespēju uztvert. Ja noņemtu izpušķojumus un ~piecas reizes samazinātu vecmāmiņas stāstā izklāstītos faktus, tad varbūt sanāktu uz patiesiem notikumiem balstīts atstāts. Nevilkšu vairs garumā, pastāstīšu un domājat paši - patiesība vai dzīvē iedvesmu guvusi pasaka. Stāsts vīra vecmāmiņas personā. Uzreiz atvainojos par vienu neprecizitāti - neatceros galvenā varoņa - kunga - radniecību (vectētiņš, tētis vai onkulis?). Bet skaidrs, ka tuvs radinieks un, visticamāk, ka gribas pēctečiem daļu vīra spēka pārmantot.

Tas bija auksts, tumšs, vēls ziemas vakars. Mans vectētiņš nāca mājās cauri piesnigušam mežam. Ceļš bija tāls. Vakars bija tumšs, tumšs un ceļu apspīdēja vien pie debesīm esošais mēness. Apkārt klusums, nevienas dzīvas dvēseles. Vectētiņš bija tāds liels un stiprs vīrs. Un drosmīgs. Te pēkšņi viņam no aizmugures lec virsū vilks. Viņš uzreiz saķer vilku aiz priekšķepām un tur. Piespiež sev cieši, cieši klāt. Citādi beigas, sakodīs. Vectētiņam mugurā tāds biezs, garš kamzolis. Vilks ar pakaļkājām kārpās, kā traks, lai atbrīvotos. Bet vīrs tur vilku ciet. Un iet tik uz priekšu, uz mājām. Stiprs un tāds liels bija vīrs. Vilks ar pakaļkājām kāju ikrus plēš pušu, bet netiek brīvs. Tiek vectētiņš līdz mājām un klauvē pie durvīm, lai laiž iekšā. Tur prasa, kas tur. Atbildē - vilks. Mājinieki domā, ka vīrs atkal ieķēris un joko (mēdzis iemest). Kā atvēra durvis, tā vilku palaidis vaļā, un fiksi mājā iekšā. Kad pārējie ieraudzījuši pilnīgi jēli saplosītos vectētiņa kāju ikrus, tad gan noticējuši, ka vilks bijis. Tāds bija vīrs - stiprs, liels un drosmīgs.

Bilde šeit aizņemta.