pirmdiena, 2017. gada 9. janvāris

Kā mīnusus pārdzīvojām

Dzīvojot vecā, šķībā un uz knapiem 50% salabotā lauku mājā, trakie mīnusi, kādi mūs Vidzemes mežā piemeklēja aizvadītās dienas, ir īsts izaicinājums. Vienu rītu termometra stabiņš aiz virtuves loga -28 uzrādīja. Pirmajā ziemā, kad tikām pie šī īpašuma, šitik lielos mīnusos uz šejieni no Rīgas nemaz nebraucām. Nākamajos gados lēnām apguvām prasmes, nenosalstot pārlaist aukstās dienas šeit. Lielākoties tad uzturējāmies tik vienā istabiņā, kuru kā vienīgo visā mājā varēja kārtīgi sakurināt ar garantiju, ka pēc pāris stundām siltums nebūs izplēnējis pa šķirbām un spraugām. Citās telpās mūs pavadīja baltie elpu garaiņi. Brrrr. Ārā izskrējām vien, kad sirsniņmājiņa bija apmeklējama. Ar katru ziemu aizvien komfortablāk un ērtāk viss šeit kļuva dzīvošanai arī aukstajā laikā. Aizrāvos ar pagātni. Kā bija tagad trijās super sala dienās? Nuuuuu, auksti.

Aitām kūtiņā dzeramais ūdens aizsala ik pēc pāris stundām, tādēļ regulāri uz mazo kūtiņu ar virtuves tējkannu un verdošu ūdeni devāmies. Pašām aitām viss viens, jo vilnas kažoks labi silts uzaudzēts kopš vasaras frizēšanas. Vistas cieši saspiedušās laktās sēdēja un sildījās no lampiņas, kuru šajā laikā cauru diennakti viņu štābā turējām ieslēgtu. Savukārt cāļu mamma ar sešām atvasēm, kuras vels-viņ-zina-kādēļ izlēma sākt perēt 1.oktobrī, mājo brūža mājā lielajā pūra lādē bez vāka. Aukstajās dienās lādi sasedzām ar vatēto segu un kārtīgi kurinājām krāsni tajā telpā. Mini piebilde nezinātājiem – parasti cāļi izšķiļas vasarā, lai līdz rudenim paspēj paaugties un izdzīvošanas prasmes apgūt. Šī jaunvistiņa-iesācēja neparastu triku izspēlēja, oktobra beigās cāļus sagādājot. Savukārt sunene pirmajā aukstajā rītā, kad ap 7 no rīta piedāvāju iziet rīta tualetē, pabāza purniņu pa durvju šķirbu, šķībi paskatījās uz mani un pagriezās, ieejot atpakaļ mājā. Tikmēr putnu barotavā bez pārtraukuma knabinājās visas mūsu zīlītes, mušķērājs un dzenis. Pēdējais no pieminētajiem divas aukstākās dienas neatāķējās no speķa strēles, tik karājās un knābāja to. Rosīgajam bariņam ik pa laikam pievienojās dzilnu papus. Visi izdzīvoja un ir sveiki veseli.
Aitu kažociņi silti
Mājas iekštelpās lielais sals bija jūtams pat bez skatīšanās termometrā. Jau naktī varēja just, kā sals pieņemas spēkā un dzesē dabu, māju, visu. Tomēr rīta šoks, ieraugot -28, bija īsts. Mājā visas krāsnis tika kurinātas rītā un vakarā, iejūtoties kurinātāja ādā. Guļamistabā uz nakti ieslēgts eļļas radiators, vannas istabas boilers visas dienas garumā kūrās, papildu uz caurulēm pavēršot elektrisko pūtēja sildītāju, kas dūca ar nelielām pauzēm. Uz nakti ūdens krāns virtuvē un vannas istabā tika atstāts vaļā ar mazu, mazu ūdens tērcīti. Lai neaizsalst. Vēl virtuvē abiem logiem reto reizi aizkarus aizvilkām ciet. Nezinu vai tas ko palīdzēja. Otrajā sala dienā pieslēdzām arī maizes krāsni apsildes režīmam. Visu dienu kurinājām, pie viena atbrīvojoties no vecajiem un sabirušajiem piemājas bluķīšiem, kas sen vairs nepildīja sēžamā funkcijas. Rezultātā vakarā krāsns tik labi sasilusi, ka pirmo reizi tajā uzcepām picu. Līdz šim tikai maize un pīrāgi bija gatavoti. Rezultāts burvīgi garšīgs! Nākamajā dienā draugus ievilinājām ar šo triku un jau otro reizi cepām picu. Un uzstādījām rekordu – krāsns bija tik karsta, ka pica bija gatava… uzminiet cik minūtēs? Divās. Jāpiebilst, ka mūsmājās cieņā ir plānās picas, tādēļ tādi panākumi. Kā smuki izteicās draudzene, citēju: „Tās divas picas krāsnī izskatās kā tādi divi pieķerti slepenie mīlnieki – tik romantiska atmosfēra.”
Gards bij' iznākums
Un kā paši? Uzvilkām vēl vienu drēbju kārtu, siltās čības, villas zeķes un bez vajadzības ārā no mājas degunu nebāzām. Siltajām čībām ir variācijas, atkarībā no apstākļiem – skatīt pirmo foto. Protams, nevaram vairs kā agrākajos gados ārā nemaz nerādīties. Jo dzīvās radībiņas ir atbildība – aitas, vistas, cāļi ik dienu grib ēst, dzert, suncīte ārā iziet. Patīkami, ka tagad teju visā mājā arī šajā aukstajā laikā varam uzturēties. Vien koridors un priekšnams stindzinošs, vannas istaba un viesistaba vēsas, un pašlaik remonta procesā esošā istaba neapmeklējama. Tajā visi logi leduspuķēs saziedējuši bija. Tomēr kur tie laiki, kad iekštelpās aukstās elpas garaiņi bija novērojami!? Tagad, ja no rīta guļamistabā ir +18 vai virtuvē + 16, kā mazie karalīši sajūtamies. Pa dienu, kad kā kurinātāji maiņu sākam, līdz +21/ +22 var sasildīt abas pieminētās telpas.
Šī leduspuķe aitu mājā fiksēta
Esmu cerību un ticības pilna, ka nākamā ziema vēl komfortablākos apstākļos tiks aizvadīta. Jo ir plānā jaunus logus ielikt, pie viena nomainot sienu posmus, kas zem logiem izpuvuši un izbiruši, izremontēt vēso istabu, ievilkt centrālo apkuri, radiatorus visās telpās izvietojot, un visu ko citu paveikt, kas palīdzēs siltumu mājā noturēt. Jaunais lubiņu jumts, kas pērnajā vasarā pašu rokām tika uzlikts, riktīgu ieguvumu sniedz.

Atvadu vārdiem - vai laukos ziemā ir tik romantiski kā glancēto žurnālu bildēs redzams? Kā noskaņojas, sagatavojas un kādu attieksmi izdodas uzstellēt, tā es teiktu. Mums šīs dažas sala dienas labi izdevās pārdzīvot. Vakardienas -13 no rīta tika ar platu un laipnu smaidu sagaidīti. Un galu galā – ir taču ziema!

4 komentāri:

  1. Tu tik tēlaini aprakstīji,ka man siltajā Rīgas dzīvoklī sajutās Mušķu ziemas saltums!

    AtbildētDzēst
  2. Tik interesanti sekot lídzi, kà jums laukos klàjas! Nu jau teju gadu pa Aziju dzivojos, un tagad ir vél interesantak un aizrautigak lasít /uzzinat visu (pozitivo) par Latviju, bet jo ipasi ziemu, jo tagad jarakajas dzilji atminà, lai atceretos sajùtas ziemà.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies par interesi :) Bet vai izdodas iztēloties ziemu, ja visu laiku ir silts? Man, piemēram, vasarā allaž aizmirstas sals, bet pašlaik neticās, ka tiešām vēl nesen svīdu karstuma dēļ.

      Dzēst