pirmdiena, 2015. gada 27. aprīlis

Puķu & garšvielu dārziņi

Nesen veltīju slavas dziesmu visiem, kas dzīvo laukos, tā vienlaikus maigi pavīpsnājot par pašas veiktajiem 'varoņdarbiem', kas te tiek aprakstīti. Tomēr tādēļ vien, ka citi jau izsenis ik dienas pievārē daudz nopietnākus lauku darbus, manējie iesācēja prieki nezūd. Tā, piemēram, par izplēsto garšaugu dārziņu. Vai puķu dobi pie guļamistabas loga.
Garšaugu dobe pagalma vidū

Ar garšaugu dārziņu interesanti sanāca. Kad tikai sapņoju par lauku māju, domās uztapināju mazu jauku dobi, kurā augtu garšvielas, kuras ēst gatavošanas laikā noplūktu pa tiešo no dobes. Kad lauku māja uzradās, šī  mazā jaukā detaļa pie visa darbu apjoma pazuda un nonivilējās līdz nelielai puķu kastei ar baziliku un timiānu. Līdz vienā jaukā dienā šajā pavasarī izskanēja ierosinājums vecajos pamatos, kas pagalma vidū neviena neaiztikti stāv, uzrakt zemi. Tur tā esot dikti laba. Uzplaiksnīja atmiņa ar garšaugu dobi. Ideja dusēja miegā un sagaidīja atdzimšanas laiku. Pacietīgā. Kā zināja teikt kaimiņiene, kas kādu laiku te dzīvojusi, kolhoza laikā vecie pamati uz saviem pleciem turēja kūti cūkām. Burvīgi! Loki iebakstīti un dilles iesētas. Vīra vecmāmiņa, kā zinādama, sēklas un stādus rūpīgi satītās turziņās nesen iedeva. Puravi un tomāti piķēti sēž uz palodzes saulītē un aug augumā. Saraksts ar pirkumiem stādu bodei arī sastādīts. Jāsagaida siltāks laiks un jārušina pārējie labumi zemē.
Tomāti rindā gaida. Otrā istabā rindas turpinājums
Ne mazāku prieku rada otra atgūtā dobe puķēm. Ar to nedaudz vieglāk gāja, jo pirms gadiem trim vīra mamma bija to atbrīvojusi no nezālēm. Toreiz man nebija noskaņojuma tur ko stādīt. Aizauga draudzīgi tā dobe ar nezālēm. Šajā pavasarī viss ir citādāk. Un iedvesma, un patikšana ir ar mani. Izplēsu dobi, sastellēju taisni ķieģeļus, kas dobi no zāliena atdala, un noskatīju no vecā dārza ziemcietēm pārstādāmās puķes. Jaunajā dobē tiek izraktas deviņas bedres un tās pamazām aizpildās pujeņu, flokšu, vienu garo balto puķu, kurām nezinu nosaukumu, balto spireju un vienu jauku mazu zaļu pundurpuķu bez ziediem (nezinu, kā tās sauc).
Pirms cīņas
Jautrākā sadaļa puķu dārza stāstā liekas mana apņēmība kādā (ziemas, aizgājušās ziemas) vakarā sastādīt dobei plānu - kas kur varētu augt. Viss plāns vējā, kad iedvesma piemetas. Kā šodien. Tad tiek ķerts viss, kas ir pieejams puķu dobēs, un improvizēti sastādīts, pārstādīts, sadalīts. Nav laika plāniem un grāmatu pētīšanai. Jāatzīst, ka flokšiem ir pamatīgi stipra sakņu sistēma - turas kā ciešākie radi kopā. Plaukstas ne pa jokam piegura, atdalot saknes.
Cīņa izcīnīta. Puķes sastādītas
Lai nebūtu vien tukša spalvu spodrināšana, noslēgumā praktiskais padoms no vīra mammas pūra. Nezāles, kas izrautas ar visām saknēm, ir lielisks zemes izlīdzināšanas materiāls. Tā kā mūsu platībās allaž ir kādas bedres, rievas, peļu uzrakti tuneļi, traktora pēdas utt., ko izlīdzināt, nezāles tiek liktas lietā. Spainītis aiz spainīša uz bedrēm ceļo, tiek piemīts ar zābīšiem, un pēc laika i' nepateiksi, ka tur nezāles bērtas.

1 komentārs: