Nedaudz par pļaušanu

Šodien pļāvu, pļāvu un vēl pļāvu zāli, un procesa laikā atsaucu atmiņā, kā mēs sākām iekopt zaļumu ap māju. Nolēmu padalīties pārdomās par tēmu, varbūt kādam noder. Uzreiz bilstu, ka tālākie teikumi varētu noderēt tiem, kas arī vecā saimniecībā cenšas saimniekot un/ vai līdz šim zāle nav pļauta. Jo tie, kas jau pļauj un kopj zāli, savu tehniku sen izkopuši un štrumentus atraduši. Vai vismaz apjautuši, kas un kā ir darāms. Savukārt tie, kas zālienu kādā no privātmāju ciematiņiem vēlas kopt, visticamāk, var īpaši neraizēties par zemes līdzenumu. Šoreiz ar pilnīgiem iesācējiem, kādi arī mēs paši bijām pirms dažām vasarām, parunāšu. Uzreiz saku, ka konkrētus zīmolus neieteikšu, sevi cienoša veikala pārdevēji sniegs konsultāciju un ieteiks konkrētajām vajadzībām visatbilstošāko rīku.

Pirmais jautājums un izšķiršanās ir: trimmeris vai zāles pļāvējs? Es teiktu, ka abi. Neizmukt no tā. Ja iespējas ļauj izvēlēties tikai vienu, tad ieteiktu sākt ar trimmeri. Zāles pļāvēju allaž varēs paspēt piepirkt. Tas, vai laukos ir iespējams pielietot zāles pļaujamo traktorīti, kāds lielākoties ir redzams futbola vai golfa laukumos, man joprojām ir atvērts jautājums. Neticās pagaidām. Iespējams, ka līdz tam izaugsim un izkopsim pagalmu. Bet par visu pēc kārtas.

Tātad, kādēļ tik droši apgalvoju, ka būs vajadzīgi abi rīki? Jo iesākumā pamats, kas zem zāles slēpjas, ir pilns lielāku un mazāku akmeņu, zaru, celmu, sīku un nelāgu drazu (drāts gabals, gumijas atlikums, plēves pārpalikums utt.). Tāpat zeme pilnīgi noteikti iesākumā ir nelīdzena, ko veido dažādas bedres un bedrītes, rakumi un caurumi. To nevar pirms pļaušanas pamanīt, novērtēt un novērst. Nē, nu var. Bet šim gadam jau drusku par vēlu. To nākamā gada agrā pavasarī der atcerēties: apstaigāt pļaujamo platību un atbrīvot no visa liekā, atzīmēt ar mietiņu vietas, kas īpašu uzmanību prasa (lielie akmeņi, puķes, celmi u.c.) un izlīdzināt bedrainākās vietas.

Tā kā kvalitatīvās sagatavošanās laiks garām un zāle visu ir noslēpusi, jāņem trimmeris. Tas ļauj katru vēzienu veikt vajadzīgajā augstumā, platumā un ātrumā. Piemēram, ja zālē ieslēpies akmens vai celms, trimmeri varēs pacelt augstāk vai sāņus un appļaut ap šķērsli zāli. Arī veikli atraut trimmeri no bīstamā objekta. Ja ar trimmera plastmasa sariem trāpīs pa akmeni, nekas traks nenotiks: tik vien, ka ātrāk nodils plastmasa. Ja to pašu izdarīs ar pļaujmašīnu, būs nelāga skaņa un labākajā gadījumā sasists metāla asmens. Sliktākā versijā var arī ko nopietnāku mašīnai sagandēt, ko garantijas remontā neņems pretim (neatbilstoša lietošana). Arī bedres, nelīdzenumi vai kurmja rakumi trimmerim būs pārvarams, protams, ne vēlams, šķērslis. Ja ar trimmera asmeni ietrāpīs smiltīs, tās pašķīdīs, trimmeris tiks veikli parauts malā un var turpināt pļaut. Savukārt pļaujmašīnas asmens tādā pat situācijā visā pilnībā izies caur smilts objektu, vai tas liels vai mazs, un mašīnas apakša būs pilna dubļu. Tie, protams, ir iztīrāmi, bet neko labu ilgtermiņā aparātam nedara.

Tāpat zem un pie krūmiem ar pļaujmašīnu netikt galā. Šodien bija jāappļauj ap ceriņu un tur tikai trimmeris derēja, jo bija tur gan jauni un lieki asni, gan nevajadzīgi resnāki zariņi, gan viltīgi ieslēpušies zāles kumšķi. Ja vēl paveicies un kāds pleķītis pļaujamās platības slīpumā ir, tad par pļaujmašīnu vat tikai sapņot. Arī grāvju, dīķu malas un nogāzes tikai trimmeris pieņems. Ja kādās vietās zāle ir paaugusies tā kārtīgāk, pļaujmašīna aizrīsies, to griežot.

Pēc šāda uzskaitījuma varētu rasties jautājums, kādēļ vispār pļaujmašīna ir vajadzīga. Jo to smuko līdzenumu, kāds veidojas pēc darba ar pļaujmašīnu, trimmeris nekad nenodrošinās. Nekad. Viss vienlīdz taisns un akurāts, un zāle sasmalcināta kā mēslojums zemei paliek. Ir iespēja pievienot kasti, kas ļauj sasmalcināto zāli savākt. Mēs to nekad neesam izmantojuši. Savukārt pēc trimmera vēl ar grābekli jāpastrādā, jo parasti tiek trimmerēta garāka zāle nekā ar pļaujmašīnu. Manuprāt, arī ātrāk ar pļaujmašīnu iet. Un, kas nav mazsvarīgi, ja par zālienu atbild sieviete kā mūsmājās, ar pļaujmašīnu daudzreiz vieglāk strādāt: uzvelc mehānismu un tik stum. Kamēr timmeris uz pleciem visu smagumu iznes. Tā kā pie mūsu apjomiem pļaušana allaž aizņem vairākas stundas, tam ir nozīme.

Kā jau minēju, ja nav iespējams abus instrumentus uzreiz iegādāties, ieteiktu sākt ar trimmeri. Pirmā vasara aiziet iekopjot zālienu un attīrot zemi no pļaujmašīnai traucējošā. Pēc tam var pa smuko un drošo. Iespējams, ka šādi gādājot par pļaujamo platību, pēc daudziem, daudziem gadiem var izdoties visu nolīdzināt, atlasīt no liekā un ielaist tajā mazo traktorīti. Pagaidām par to varu vien sapņot.

Vēl daži ieteikumi saistībā ar pļaušanu:
- lietojiet aizsargbrilles. Un apģērbu, kas nosedz rokas un kājas. Jo zāle lido! Oi, kā lido. Ne tikai zāle, bet arī tajā esošie sīkumi un krikumi. Izvairieties sāpīgā!;
- noteikti lieciet austiņas pret skaņu. Troksnis, kas neatslābst vairākas stundas, ir lieks ausīm;
- vienmēr sekojiet lietošanas instrukcijai. Jo īpaši, kas attiecas uz drošības sadaļu. Reiz gandrīz bez pirksta paliku, pārdroši ar trimmeri rīkojoties;
- ieteiktu kājās uzvilkt gumijniekus, jo zāle krāso. Mani sarkanie gumpīši sen vairs nav sarkani;
- mājdzīvniekus atstājiet telpās, jo visa veida asmeņi, lai kuru rīku izvēlēsieties, ir sasodīti asi, bet dzīvnieki ziņkārīgi un neaprēķināmi;
- pirmajā gadā baigi neatvēzējaties ar platību, kuru iekopt. Ieteiktu sākt ar nelielu teritoriju, kuru gadu no gada paplašināt (pirms tam attīrot un sagatavojot to pļaušanai);
- ja ir nepieciešamība arī krūmus apcirpt, izvēloties trimmeri, lūkojiet pēc maināmajiem asmeņiem, kas šādam nolūkam paredzēti.