Īstā atpūta ir ziemā

Vasarā lasīju "Ievas" redaktores Initas Silas sleju, kurā viņa izteica domu, ka vasara nav īstais atpūtas laiks. To pamatojot, ka vasarā pilnas rokas darāmā. Tagad, kad aiz loga ir kārtīgi saputināta ziema, atceros šo slejā pausto viedokli, un pilnībā tam piekrītu. Atpūta ir ziemā. Lēna, mierīga, silta, mājīga, pie kurošas krāsns. Tas, protams, attiecas uz tiem, kuri laukos savas dienas pavada. Jo pilsētas ritmā noteikti vasara asociējas ar atpūtu - peldēm, riteņošanu, gariem vasaras vakariem, kas viegli pāriet rītā, un tā.

Tie, kas vasarās iejūdzas lauku ritmā, piekritīs, ka vasarā grūti atrast laiku, piemēram, laiskai grāmatas lasīšanai. Ja vien laiku šai nodarbei brutāli nenozog. Vai vasarā var iedomāties atraušanos no darbiem ātrāk par 23iem/ pirms satumsis? Arī tad vēl nav miera. Kā tagad atminos pupiņu marinēšanu līdz vieniem naktī. Vai vasarā var tā mierīgi pasēdēt un kafiju, savās domās iegrimstot, iemalkot? Vai atrast laiku nesteidzīgai pastaigai mežā?

Savukārt ziemā ārā vairs nav vērts rādīties jau pēc 16iem, jo satumst. Rīta cēliens arī ir nesteidzīgāks un garāks. Tāds kā satuntulēts siltumā. Nav nekādas ravēšanas, stādīšanas, pļaušanas, dārza darbu, marinēšanas, ievārījumu vārīšanas, malkas krāmēšanas un tā tālāk. Visi lielie darbi ir paveikti. Ziemā viss ir piesnidzis un pieklusināts. Īstais atpūtas laiks. Pelnīts. Izbaudu to.