Slavas dziesma cilvēkiem laukos!

Jo ilgāku laiku es pavadu laukos, jo vairāk sāku smīnēt par saviem 'varoņdarbiem' šeit. Aizaugušas zemes izplēšana no nezālēm, lai iekoptu dārzu. So what? Jēru pieņemšana šai saulē. Sētas likšana aitām. Kas tur īpašs? Ievārījumu vārīšana. Sēņu un citu dārzeņu marinēšana. So fuc..ing what? Darbs ārā no gaismiņas līdz tumsai, līdz pagurumam. What's the point? Un tā tālāk un tā joprojām. Aizvien vairāk saprotu, ka ļoti lielai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir ikdiena. Pat vēl vairāk - tā ir viņu skaistā un piepildītā dzīve, kurā ir vēl vairāk pienākumu, nekā mani eksperimenti spēj izfantazēties. Es nez kādēļ kļūstu iedomīga, uzveicot  tik-cik-melns-aiz-naga no tā visa. Tādēļ vien, ka neesmu visas savas dzīves dienas tam veltījusi, nepadara tos pēkšņi par varoņdarbiem. Bez pelnu kaisīšanas sev uz galvas. Faktu konstatēšana.

Pērnie ziemas krājumi

Šovakar izteikšu naivi jauku pieņēmumu par dabu jeb dabas veltēm līdzsvarā. Tas ienāca prātā, liekot trauciņā saldējumu, to pārklājot ar 2013.gada plūmju kompotu.

Pērnajā vasarā plūmes, plūmju ziedi nosala 5.maija sniegā. Savukārt gadu pirms tam koki vai lūza no plūmēm un pagrabs piegūla pilns dažādu plūmju izstrādājumu. Tāpat bija ar upenēm - 2014.gada vasarā to nebija, bet gadu pirms tam bija pienācīgā daudzumā. Te arī nonākam līdz manam naivajam pieņēmumam - daba gādā par līdzsvaru. Precīzāk pat būtu teikt - par bez-pārpalikumu. Kas vienā gadā ir 'ka galdi vai lūzt', tas nākamajā gadā iepauzē. Jo pietiks taču no krājumiem šī labuma & kam pārpalikumu radīt. Pilnīgs līdzsvars. Šodien, ēdot seno plūmju kompotu, nevaru par to nedomāt. Vai toreiz, kad nesapratu, ko ar to plūmju lērumu iesāk, varēju iedomāties, ka pēc pusotra gada pie -20 grādu sala to gardu muti notiesāšu?!

Lai šāda teorija noturētos manā prātā, 2015.gada vasarā vajadzētu būt maz āboliem un nemaz sēnēm. Paskatīsimies, cik nopietna dabas eksperte es būšu :)