Ieraugs jeb skābā mīkla

Kad vēl tikai plānoju pārvākšanos uz laukiem, pierakstu blokā tapa sapņu saraksts, ko tik darīšu, kad būšu pilnā brīvībā. Tas, ka iedomātā brīvība ir trausla ilūzija, cits stāsts. Nepārprotiet, brīvība ir. Tikai neviena diena nav pagājusi, rokas klēpī turot. Bet, kā jau teicu, ne par to stāsts.

Stāsts par vienu no saraksta punktiem: pašai uztaisīt ieraugu maizei. Tā kā funkcionējoša maizes krāsns ir, jātiek pie ierauga. Sava, ne aizlienēta no paziņām. No māsas jau dabūju nosodījumu, ka, iemēģinot maizes krāsni, esmu mīklai izmantojusi gatavo miltu maisījumu. Tas bija laikos, kad tikai nedēļas nogales laukos varēja pavadīt. Tad visu pa ātro vajag. Toties tagad varu iziet lēno ierauga sagatavošanas ceļu. 

Daudzās jaunās 'pirmās reizes'

Kopš esmu lauku dzīvē, 'pirmās reizes' krāju kaudzēm. Iemigt ar jēru rokās kūtiņā? Darīts! Pieņemt jēra dzemdības? Darīts! Man patīk krāt šīs pieredzes. Tādas īstas, dzīvas un pilnasinīgas šķiet. Te neliels foto stāsts ar manu jaunāko 'pirmās reizes' pieredzes krātuvi. Viss pirmo reizi ar jēriem.

Ikdiena. Tā ik pēc 2 stundām

Padoms lielu netīrumu tīrīšanā

Šodien "Latvijas radio" raidījums "Kā labāk dzīvot" Twitterī sniedza praktisku padomu tieši laikā, kad cīnījos ar vecu skapi. Par ko cīņa? Par skapja sākotnējā skaistuma atgūšanu. Pie skapja nesen tiku un tas dikti bēdīgā stāvoklī - apaudzis ar visu, kas bijis pieejams tuvumā gadu desmitu laikā. Tehniski ar skapi viss labi, vien bezgala netīrs. Tik netīrs, ka nelīdz ūdens ar tīrāmo līdzekli un švammīte, pat stingrāka birste neko nedod. Ķēru arī pēc īpaši smalkā smilšpapīra, kas deva pozitīvu rezultātu, bet dikti lēns un pinķerīgs process sanāca. Un tad nāca jau pieminētais "Latvijas radio" raidījuma padoms. Uzreiz izmēģināju. Uzreiz ideāls rezultāts. Un viegli, kā mazgāt ar ūdeni. Vien smaka spēcīga. Suns, ienācis virtuvē, to ieelpoja un tagad ārā zāli ēd, lai atvieglotu sajūtas.

Tā lieta strādā

Labs rīts

Labs rīts. Tiešām labs rīts. Beidzot izgulējos. Tad 7os no rīta būt ārā ir ļoti patīkami - redzēt dienas sākšanos, saulītes celšanos, klausīties dzērvju klaigāšanā aiz meža, just dienas iesilšanu, atvadoties no nakts sala, un arī žilbinoši baltos gulbjus, atgriežamies mājās, ieraudzīt. Baltie putni saulē mirdz un viz debesīs. Klusums un daudz dabas skaņu vienlaikus. Skaistums un miers. Satieku sevi. Labs rīts. Tiešām labs rīts.

Dzemdību nams & bērnu dārzs atvērts

Kā aizvadīta pēdējā pusotra nedēļa? Pa kuru laiku tā aizskrējusi? Kas šajā laikā pasaulē noticis? Atbildē domīgi grozu galvu. Jo visu manu dzīvi pārņēmušas mazās aitu radības. Pirmā nedēļa kā ievada treniņš ar trim maziem sprogainīšiem. Katru rītu eju uz kūti ar domu, ka ieraudzīšu vēl kādu. Svētdienas jeb sieviešu dienas rītā tas notiek un kūtī ir vēl trīs, diemžēl dzīvi gan tikai divi. Pirmā skumju asara izspraucas, bet nav laika bēdām, jo jāradina abi mazie pie mammas. Diemžēl nesekmīgi un vienu jēriņu nepieņem neparko - bada, nebada, atkal bada, neļauj ēst pupu. Karotītē slaucu pienu, lai to dabūtu mazās dvēselītes mutītē. Jau uz 5/6 māku slaukt, ja reiz mazajā tējkarotītē esmu iemanījusies trāpīt.

Visas dienas garumā tā arī neizdodas mammu pieradināt pie domas, ka viņai ir divi bērni. Tādēļ nākas mazo likt kastē un nest uz māju siltumā un drošībā.

Pudelītes režīms

Jēriņi atskrējuši

Vakar kūtī iegāju vēlāk kā ierasts. Nebija ko steigties, jo sienu un ūdeni dienu iepriekš biju ar kārtīgu kaudzīti sanesusi. Mani tur sagaidīja pārsteigums pilnīgs - trīs daiļi, maigi, jauki, melni jēriņi. Aitu mammīts pa kluso visu izdarījis un sagaidīja ar sausi daiļiem lēkātājiem. Man uzreiz asaras un laimes raudāšana. Tik ļooooti aizkustinošs mirklis. Pirmie jēriņi mūžā, kurus ieraugu vien pāris stundas pēc piedzimšanas.

Dažu stundu veci jēriņi