Pērnie ziemas krājumi

Šovakar izteikšu naivi jauku pieņēmumu par dabu jeb dabas veltēm līdzsvarā. Tas ienāca prātā, liekot trauciņā saldējumu, to pārklājot ar 2013.gada plūmju kompotu.

Pērnajā vasarā plūmes, plūmju ziedi nosala 5.maija sniegā. Savukārt gadu pirms tam koki vai lūza no plūmēm un pagrabs piegūla pilns dažādu plūmju izstrādājumu. Tāpat bija ar upenēm - 2014.gada vasarā to nebija, bet gadu pirms tam bija pienācīgā daudzumā. Te arī nonākam līdz manam naivajam pieņēmumam - daba gādā par līdzsvaru. Precīzāk pat būtu teikt - par bez-pārpalikumu. Kas vienā gadā ir 'ka galdi vai lūzt', tas nākamajā gadā iepauzē. Jo pietiks taču no krājumiem šī labuma & kam pārpalikumu radīt. Pilnīgs līdzsvars. Šodien, ēdot seno plūmju kompotu, nevaru par to nedomāt. Vai toreiz, kad nesapratu, ko ar to plūmju lērumu iesāk, varēju iedomāties, ka pēc pusotra gada pie -20 grādu sala to gardu muti notiesāšu?!

Lai šāda teorija noturētos manā prātā, 2015.gada vasarā vajadzētu būt maz āboliem un nemaz sēnēm. Paskatīsimies, cik nopietna dabas eksperte es būšu :)

Skaistie plūmji ziedi

Vienā naktī tās ņēma un saziedēja. Smarža reibina. Plūmes ir pirmais augļu koks, kas šogad dārzā uzziedējis. Pavasaris = Ziedonis. Man ļoti patīk sajust dabu un tās ritmu, pārmaiņas. Kā viena nakts, kā dažas stundas dara brīnumu. Jo neparastāk ir ik gadu izbaudīt dažādās norises vienuviet. Tās nekad nav vienādas. Vēl pirms gada šos pašus laukus skāra bieza, bieza sniega sega. Un tagad tāds skaistums. Pārsteidzoši = Reibinoši.