Pirmās pašu tecinātās sulas

Lai pavasaris līdz galam būtu īsts, jāpadzer sulas. Pašu tecinātas. No pašu dārza. Lai gan drusku jau jocīgi ir kokā urbt un nolaist tam dzīvības sulu. Nekad nav mēģināts, bet pirmā reize kādreiz pienāk. Ejam pašā vakarā kā tikko atbraukuši uz laukiem, un, kad ārā jau tumšs. Līdzi lukturītis, urbis, metāla trubiņa un trauks sulai. Grēta fonā drillē un mudina spēlēties, nevis ap kokiem krāmēties. Ir plāns pie bērzu un kļavu sulas tikt. Tāda nekad vēl nav dzerta. Tikai kļavu sīrups desertos mēģināts. 

Atrodam koku, stabilu vietu sulas traukam, urbjam pāris cm dziļumā un trubiņa iekšā. Klāt pirmā pilīte. Bet nestrādā sistēma labi. Pirmais caurums sanāk pārāk liels un sula tek garām mūsu izmēra trubiņai. Meklējam koka spundi un taisām to ciet. Tiek paņemts mazāka diametra urbis un dublis numur 2. Ir!

Kaut kā muļķīgi sanāk pie pirmās reizes, jo no rīta secinām, ka daļa no bērzu sulas tomēr aiztecējusi garām traukam. Tas pa nakti sakustējies un puse sulas zemē atgriezusies. Pieštellējam trauku un tek atkal īstajā vietā tā. Garšīga, vēsa, ar dažiem odiņiem. Process gan lēns. Jāskatās, cik daudz sanāks. Ja pietiekamā daudzumā, varētu pat kādu eksperimentu izveikt. Dzirkstošu raudzētu dzērienu uzmeistarot. Kļavu sīrupu varētu mēģināt novārīt. 

Ar kļavu iet jau daudz mesitarīgāk. Ar pirmo urbienu viss sanāk. Tā kā otram traukam ļoti liels caurums, aizsedzam brīvo laukumu ar folliju, atstājot caurumu sulas ietecēšanai. Kļavas sulas tecēšanas ātrums lēnāks nekā bērzam.