Debesis pilnas putnu. Ne tikai debesis. Visi koki, ēku jumti, krūmi, piemājas mežiņš piesēdināts pilns čivinātāju un čiepstētāju, zvēru barotavas pļavā dzērves pastaigājas. Nezinu visas tās dziesmas, neatpazīstu to autorus. Interese liela, ar prieku atpazītu. Gribas binokli, putnu grāmatu no galvas zināt un dziesmas samācīties. Viņi turpina visas dienas garumā līdz pat vēlam vakaram, kad jau tumšs metas. Pamalas gāgina, laižas kāši pār galvu un trallina-trallina.
Speru pirmos soļus, ieberu barotavā auzu pārslas, paņemu rīta kafiju un pie mājas stūra pietupu, lai pavērotu satiksmi uz barotavu. Interesanti. Pie barotavas vienlaikus ne vairāk kā divi putniņi pielaižas. Tikmēr citi divi tuvākajos kokos, krūmos sēž. Tie mainās pēc tam, kad pirmie divi aizlido prom. Vēroju es, vēro Grēta, kaķi gan daudz tramīgāk noskatās dzīvajā satiksmē. Reiz pat dzenis pielaidies bija. Man šķiet, ka dzenis. Lai gan viņam taču cita gaume, it kā kokus vien klabina.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru