Priecīgi visu ziemu lietojām āra pirtiņu, par kuru jau
rakstīju. Vienā aukstā, aukstā svētdienas dienā, noskaņojusies mazgāties un izsildīties, sāku jau dienas vidū to kurināt. Kurinu, kurinu. Ūdens jau silts, temperatūra kāpj. Piemetu pagalītes, vēl piemetu un priecājos, cik labi būs. Šiverējot pa māju lūdzu draugam aiziet līdz pirtiņai un pielikt vēl pagales. Atskrien pēc mrikļa atpakaļ ar saucienu uz lūpām :"Tu gandrīz nodedzināji pirti!". Koooo? Kā?
Skrēja viņš, skrēja vectētiņš ar ūdens traukiem skādi dzēst. Pēc tam, izpētot vietu un apstākļus, sapratām, ka krāsns un aiz tās bijis tik karsts, ka siena sakarsusi, sākusi gruzdēt, tad karstums pie kļavu lapām = siltinājuma ticis un turpināja vēl plašākā rajonā gruzdēt un svilt. Ilgi nācās dzēst, daudz ūdens izlēja. Labi, ka skāde nav liela. Vien norauts posms sienas un izķeksēta starpmasa jeb sausās kļavu lapas.
Ieteikums tiem, kas grib šādu konstrukciju savā mājā atkārtot, - ielieciet kādu materiālu starp krāsni un sienu. Lai karstums tā nevadās un aizturās.
.JPG)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru