Paštaisītās pirtiņas riski

Priecīgi visu ziemu lietojām āra pirtiņu, par kuru jau rakstīju. Vienā aukstā, aukstā svētdienas dienā, noskaņojusies mazgāties un izsildīties, sāku jau dienas vidū to kurināt. Kurinu, kurinu. Ūdens jau silts, temperatūra kāpj. Piemetu pagalītes, vēl piemetu un priecājos, cik labi būs. Šiverējot pa māju lūdzu draugam aiziet līdz pirtiņai un pielikt vēl pagales. Atskrien pēc mrikļa atpakaļ ar saucienu uz lūpām :"Tu gandrīz nodedzināji pirti!". Koooo? Kā?

Skrēja viņš, skrēja vectētiņš ar ūdens traukiem skādi dzēst. Pēc tam, izpētot vietu un apstākļus, sapratām, ka krāsns un aiz tās bijis tik karsts, ka siena sakarsusi, sākusi gruzdēt, tad karstums pie kļavu lapām = siltinājuma ticis un turpināja vēl plašākā rajonā gruzdēt un svilt. Ilgi nācās dzēst, daudz ūdens izlēja. Labi, ka skāde nav liela. Vien norauts posms sienas un izķeksēta starpmasa jeb sausās kļavu lapas.

A, kad mēs spēlesimies?

Lai ilustrētu Grētas nesaprašanu par dažādām mūsu dīvainām izdarībām, ielieku viņas foto. Kamēr mēs tērējam laiku kaut kam jocīgam (darbam, atpūtai, ēšanai), ne svarīgākajam = rotaļām, viņa šādi izskatās. Ar nožēlu vēro mūs, drošā un uzreiz lietojamā attālumā savu mīļo bumbu tur. Nu, ciiiiiik var ne-spēlēties?!

Lapsa! Lapsa mūsu pļavā

Īsa, bet ļoti sajūsmīgas balss ziņa! No pļavas uz mani nolūkojās lapsa. Mierīga un skaista. Tādu kuplu vilnu un lielu asti. Rudi brūna ar baltu ap-acu zonu. Galīgi nebija pēc ziemas paplukusi, kā mēdz reizēm stāstīt. Nesteidzīgi piestāja, paskatījās un aizsoļoja tālāk savās gaitās. Tik tuvu lapsa nebija redzēta. Izņemot, protams, Zoo dārzu. Un vēl pašu pļavā. Esmu sajūsmā par dabu, par laukiem, par dzīvi tur un ieraugāmo.

Pirmās pašu tecinātās sulas

Lai pavasaris līdz galam būtu īsts, jāpadzer sulas. Pašu tecinātas. No pašu dārza. Lai gan drusku jau jocīgi ir kokā urbt un nolaist tam dzīvības sulu. Nekad nav mēģināts, bet pirmā reize kādreiz pienāk. Ejam pašā vakarā kā tikko atbraukuši uz laukiem, un, kad ārā jau tumšs. Līdzi lukturītis, urbis, metāla trubiņa un trauks sulai. Grēta fonā drillē un mudina spēlēties, nevis ap kokiem krāmēties. Ir plāns pie bērzu un kļavu sulas tikt. Tāda nekad vēl nav dzerta. Tikai kļavu sīrups desertos mēģināts. 

Atrodam koku, stabilu vietu sulas traukam, urbjam pāris cm dziļumā un trubiņa iekšā. Klāt pirmā pilīte. Bet nestrādā sistēma labi. Pirmais caurums sanāk pārāk liels un sula tek garām mūsu izmēra trubiņai. Meklējam koka spundi un taisām to ciet. Tiek paņemts mazāka diametra urbis un dublis numur 2. Ir!

Aktīvā gaisa satiksme

Debesis pilnas putnu. Ne tikai debesis. Visi koki, ēku jumti, krūmi, piemājas mežiņš piesēdināts pilns čivinātāju un čiepstētāju, zvēru barotavas pļavā dzērves pastaigājas. Nezinu visas tās dziesmas, neatpazīstu to autorus. Interese liela, ar prieku atpazītu. Gribas binokli, putnu grāmatu no galvas zināt un dziesmas samācīties. Viņi turpina visas dienas garumā līdz pat vēlam vakaram, kad jau tumšs metas. Pamalas gāgina, laižas kāši pār galvu un trallina-trallina.

Speru pirmos soļus, ieberu barotavā auzu pārslas, paņemu rīta kafiju un pie mājas stūra pietupu, lai pavērotu satiksmi uz barotavu. Interesanti. Pie barotavas vienlaikus ne vairāk kā divi putniņi pielaižas. Tikmēr citi divi tuvākajos kokos, krūmos sēž. Tie mainās pēc tam, kad pirmie divi aizlido prom. Vēroju es, vēro Grēta, kaķi gan daudz tramīgāk noskatās dzīvajā satiksmē. Reiz pat dzenis pielaidies bija. Man šķiet, ka dzenis. Lai gan viņam taču cita gaume, it kā kokus vien klabina.