Tā rodas pasakas

Piesniguši klusais ziemas vakars ir īstais laiks pasakai. Vīra vecmāmiņa apvainotos, dzirdot, ka viņas stāstu nosaucu par pasaku. Bet citādāk to joprojām nespēju uztvert. Ja noņemtu izpušķojumus un ~piecas reizes samazinātu vecmāmiņas stāstā izklāstītos faktus, tad varbūt sanāktu uz patiesiem notikumiem balstīts atstāts. Nevilkšu vairs garumā, pastāstīšu un domājat paši - patiesība vai dzīvē iedvesmu guvusi pasaka. Stāsts vīra vecmāmiņas personā. Uzreiz atvainojos par vienu neprecizitāti - neatceros galvenā varoņa - kunga - radniecību (vectētiņš, tētis vai onkulis?). Bet skaidrs, ka tuvs radinieks un, visticamāk, ka gribas pēctečiem daļu vīra spēka pārmantot.

Pērnie ziemas krājumi

Šovakar izteikšu naivi jauku pieņēmumu par dabu jeb dabas veltēm līdzsvarā. Tas ienāca prātā, liekot trauciņā saldējumu, to pārklājot ar 2013.gada plūmju kompotu.

Pērnajā vasarā plūmes, plūmju ziedi nosala 5.maija sniegā. Savukārt gadu pirms tam koki vai lūza no plūmēm un pagrabs piegūla pilns dažādu plūmju izstrādājumu. Tāpat bija ar upenēm - 2014.gada vasarā to nebija, bet gadu pirms tam bija pienācīgā daudzumā. Te arī nonākam līdz manam naivajam pieņēmumam - daba gādā par līdzsvaru. Precīzāk pat būtu teikt - par bez-pārpalikumu. Kas vienā gadā ir 'ka galdi vai lūzt', tas nākamajā gadā iepauzē. Jo pietiks taču no krājumiem šī labuma & kam pārpalikumu radīt. Pilnīgs līdzsvars. Šodien, ēdot seno plūmju kompotu, nevaru par to nedomāt. Vai toreiz, kad nesapratu, ko ar to plūmju lērumu iesāk, varēju iedomāties, ka pēc pusotra gada pie -20 grādu sala to gardu muti notiesāšu?!

Lai šāda teorija noturētos manā prātā, 2015.gada vasarā vajadzētu būt maz āboliem un nemaz sēnēm. Paskatīsimies, cik nopietna dabas eksperte es būšu :)

Īstā atpūta ir ziemā

Vasarā lasīju "Ievas" redaktores Initas Silas sleju, kurā viņa izteica domu, ka vasara nav īstais atpūtas laiks. To pamatojot, ka vasarā pilnas rokas darāmā. Tagad, kad aiz loga ir kārtīgi saputināta ziema, atceros šo slejā pausto viedokli, un pilnībā tam piekrītu. Atpūta ir ziemā. Lēna, mierīga, silta, mājīga, pie kurošas krāsns. Tas, protams, attiecas uz tiem, kuri laukos savas dienas pavada. Jo pilsētas ritmā noteikti vasara asociējas ar atpūtu - peldēm, riteņošanu, gariem vasaras vakariem, kas viegli pāriet rītā, un tā.