Tā rodas pasakas

Piesniguši klusais ziemas vakars ir īstais laiks pasakai. Vīra vecmāmiņa apvainotos, dzirdot, ka viņas stāstu nosaucu par pasaku. Bet citādāk to joprojām nespēju uztvert. Ja noņemtu izpušķojumus un ~piecas reizes samazinātu vecmāmiņas stāstā izklāstītos faktus, tad varbūt sanāktu uz patiesiem notikumiem balstīts atstāts. Nevilkšu vairs garumā, pastāstīšu un domājat paši - patiesība vai dzīvē iedvesmu guvusi pasaka. Stāsts vīra vecmāmiņas personā. Uzreiz atvainojos par vienu neprecizitāti - neatceros galvenā varoņa - kunga - radniecību (vectētiņš, tētis vai onkulis?). Bet skaidrs, ka tuvs radinieks un, visticamāk, ka gribas pēctečiem daļu vīra spēka pārmantot.