Nedaudz par pļaušanu

Šodien pļāvu, pļāvu un vēl pļāvu zāli, un procesa laikā atsaucu atmiņā, kā mēs sākām iekopt zaļumu ap māju. Nolēmu padalīties pārdomās par tēmu, varbūt kādam noder. Uzreiz bilstu, ka tālākie teikumi varētu noderēt tiem, kas arī vecā saimniecībā cenšas saimniekot un/ vai līdz šim zāle nav pļauta. Jo tie, kas jau pļauj un kopj zāli, savu tehniku sen izkopuši un štrumentus atraduši. Vai vismaz apjautuši, kas un kā ir darāms. Savukārt tie, kas zālienu kādā no privātmāju ciematiņiem vēlas kopt, visticamāk, var īpaši neraizēties par zemes līdzenumu. Šoreiz ar pilnīgiem iesācējiem, kādi arī mēs paši bijām pirms dažām vasarām, parunāšu. Uzreiz saku, ka konkrētus zīmolus neieteikšu, sevi cienoša veikala pārdevēji sniegs konsultāciju un ieteiks konkrētajām vajadzībām visatbilstošāko rīku.

Vasara ir klāt!

To, ka vasara ir iestājusies, var skaidri sajust, jo nav laika ne bildēt kaut ko, ne pierakstīt un skaidri apdomāt nez ko. Vien knapi pietiek laiks nopļaut zāli, trimmerēt dārzu, piesiet zirnīšus, kas saulei braši pretim slejas, iekārt ziedus kokā, lai zied un plaukst. Viens ir skaidrs - pie tik liela zāles daudzuma, vasaras puķes zemē bakstīt ir nereāli un nevajadzīgi, jo to trako sakņu sistēmu nevar izplēst. Daudz iederīgāk tādā ainavā iekļaujas lielie krūmu ziedi kā pujenes, flokši un arī papardes.Pirmajā vasarā ar tām cīnījos, jo likās, ka paparde kā nezāle ir. Bet tagad esmu pieņēmusi tādus trīs smukus krūmu pušķus kā iederīgus un koši zaļus brīnumus. Atstāju vasaras nokarenos ziedus iekāršanai piemājas ābelē. Lai priecē vasarā!