Nieka gada pārtraukums pa vidu

Tā nu tas ir. Gads un viens mēnesis kopš pēdējā ieraksta. Negribas taisnoties, bet sanāks. Mūsu vienkārši ir vairāk. Ģimenē, saimniecībā, darbos, sapņos, pienākumos. Līdz ar to laiks jeb sauksim lietas īstajos vārdos - prioritātes, pārdalījušās. Tomēr baigi, nu tā, ka baigi gribas rakstīt. Tas ir sava veida laiks sev, nepraktisks egoisms, privātums, domu sakārtošana, paskatīšanās uz ikdienas desienu no malas un būšana savā pasaulē. Mani arī pavada doma, ka cilvēkiem vajag laukus, un šie stāsti var palīdzēt nenobīties no tiem. Ja ne dzīvot savā lauku mājā, tad varbūt vasaras pavadīt laukos, vai biežāk braukt ciemos uz laukiem, izbraukt pie dabas, ārpus pilsētas. Skan iedomīgi un augstprātīgi no manas puses. Tā sadaļa par manu nozīmību citu domās un sajūtās. Jā, zinu!

Mīksti un pūkaini

Bez bloga tomēr nevaru

Njā, noticis ir tas, ko daudzi prognozēja - atgriežos blogā, bez tā tomēr nevaru. Vai tas labi vai slikti, neņemos spriest. Nesolu neko - cik bieži, cik sīki un smalki, cik noderīgi viss notiks. Bet saraksts ar sakrātajām idejām ir paprāvs, tā kā lēnītēm par visu pastāstīšu. Arī laiks, ko neesmu te bijusi un ar lasītājiem dalījusies iespaidos, ir pārmaiņām pārpildīts un pārbagāts. Nespēšu atturēties, nedaloties iespaidos. Iesākumam, lai nesatrakotos mans līksmais prāts, pietiks ar šīs dienas foto - spelgonis ir varens (-19 C), vējš tik ass, ka pat suns bez liekas vajadzības ārā nelien, bet ir arī spoža saule. Kombinācija burvīga savā dabiskumā!