Nieka gada pārtraukums pa vidu

Tā nu tas ir. Gads un viens mēnesis kopš pēdējā ieraksta. Negribas taisnoties, bet sanāks. Mūsu vienkārši ir vairāk. Ģimenē, saimniecībā, darbos, sapņos, pienākumos. Līdz ar to laiks jeb sauksim lietas īstajos vārdos - prioritātes, pārdalījušās. Tomēr baigi, nu tā, ka baigi gribas rakstīt. Tas ir sava veida laiks sev, nepraktisks egoisms, privātums, domu sakārtošana, paskatīšanās uz ikdienas desienu no malas un būšana savā pasaulē. Mani arī pavada doma, ka cilvēkiem vajag laukus, un šie stāsti var palīdzēt nenobīties no tiem. Ja ne dzīvot savā lauku mājā, tad varbūt vasaras pavadīt laukos, vai biežāk braukt ciemos uz laukiem, izbraukt pie dabas, ārpus pilsētas. Skan iedomīgi un augstprātīgi no manas puses. Tā sadaļa par manu nozīmību citu domās un sajūtās. Jā, zinu!

Mīksti un pūkaini