Nieka gada pārtraukums pa vidu

Tā nu tas ir. Gads un viens mēnesis kopš pēdējā ieraksta. Negribas taisnoties, bet sanāks. Mūsu vienkārši ir vairāk. Ģimenē, saimniecībā, darbos, sapņos, pienākumos. Līdz ar to laiks jeb sauksim lietas īstajos vārdos - prioritātes, pārdalījušās. Tomēr baigi, nu tā, ka baigi gribas rakstīt. Tas ir sava veida laiks sev, nepraktisks egoisms, privātums, domu sakārtošana, paskatīšanās uz ikdienas desienu no malas un būšana savā pasaulē. Mani arī pavada doma, ka cilvēkiem vajag laukus, un šie stāsti var palīdzēt nenobīties no tiem. Ja ne dzīvot savā lauku mājā, tad varbūt vasaras pavadīt laukos, vai biežāk braukt ciemos uz laukiem, izbraukt pie dabas, ārpus pilsētas. Skan iedomīgi un augstprātīgi no manas puses. Tā sadaļa par manu nozīmību citu domās un sajūtās. Jā, zinu!

Mīksti un pūkaini

Pēdējos gadus ir pasarežģīti veltīt laiku sev. Lai gan vajag. Ļoti vajag. Tomēr lielākoties šobrīd uzvar miegs, laiks miegam, kad vien to var atrast. Vai darbs siltumnīcā, kas šajā vasarā ir vienīgais mans dārzkopības pienākums. Kā reizi nevarēju izšķirties - rakstīt te vai aiziet atsiet tomātus, pagriezt lapas, izstādīt jaunos tomātu stādus, pārskatīt gurķu atvases un paraustīt liekās nezāles. Lēmu par labu nepraktiskam laikam sev. Citus dārzu darbus i' nebiju plānojusi šim gadam. Daži permakultūras eksperimentālajā dārzā iebakstītie kartupeļi neskaitās. 15 minūtēs ar lāpstu apstaigāju mazāk nezāļainos lauka pleķus, iebakstīju fiksi divus spaiņus kartupeļu, un miers. Ja nekas nesanāks no raža (lai gan šobrīd laksti skaisti zaļo un zied), nebūs ne mazākā kreņķa. Tā bija ātra 15 min. pastaiga ar lāpstu. Tāpat par dārzkopību neuzskatu savā nodabā augošos ķirbjus un kabačus. Tik vien bija darbs kā iesēt sēkliņas un izstādīt gatavos stādus. Citas rūpes šie platlapji neprasa.

Saraksts, par ko gribētos pastāstīt blogā, šajā laikā ir sakrājies nebeidzami garš. Sākot ar ieradumu maiņu - piemēram, iepērkamies reizi nedēļā vai divās un mājās allaž ir nopietni pārtikas krājumi. Vai zālāja apkope - ja sākām ar pļaujmašīnu un trimeri, tagad lietā liekam aitu baru un zāles smalcinātāju, kas pievienojas traktoram aizmugurē. Sen gribas izstāstīt, kā pilsētnieku sētā ienāca dzīvnieki - aitas, vistas. Stāsts, kā stundu mežā tvarstīju svaigi mājās ievesto un pārbiedēto baltgalvi jaunaitu, ir nu jau leģendāri smieklīgs. Par to, cik reāla dzīvē ir daudzinātā e-Latvija jeb ko var paveikt attālināti, ievērojami atvieglojot ikdienu. Arī filosofiski apcerīgas tēmas gribētos aizskart, jo satikšanās ar sevi aci pret aci lauku klusumā, mierā un ritmā ir ne vien neizbēgama, bet uz katra soļa pavadoša. Tāpat pašu liktais/ mainītais lubiņu jumts ir atsevišķa stāsta cienīgs. Kādam interesanti varētu likties dažādi saimnieciskie eksperimenti, kas gan izdodas, gan neizdodas. To starpā ir centrālā apkure, automātiskais malkas skaldītājs, paštaisītas saules baterijas, kas silda ūdeni dušai, permakultūras iepazīšana manā lauciņā un citi. Ka tik nu mans entuziasms neapsīktu, saraksts nepazustu un miegs nenāktu.

Saule silda ūdeni

Iesākumā daži parādi nokārtojami. Tā arī paliku neizstāstījusi par apsildāmo siltumnīcu un tās īpašo krāsni - bubafoņ. Stāsts jo krāšņāks izvēršas, jo aizvadītajā ziemā, pēc tam, kad diezgan vēlā rudenī bijām ievākuši pēdējos tomātus, ielaidām siltumnīcā mitināties vistas. Tā kā putni mūsmājās sekmīgi dabiski pavairojušies ar prasību pēc lielākas platības, un arī olu dēšanai jo vairāk gaismas ziemā jo labāki rezultāti, siltumnīca bija laba izvēle. Apēda zaļos pārpalikumus, uzirdināja augsni, iemēsloja to, un aizejot atstāja labu siena mulču, kas palika pāri no ligzdām. Pilnīgs win-win stāsts.

Ja jums, lasītāji, ir aktuāli vai interesējoši temati, padalieties, - iespēju un esošas pieredzes gadījumā pastāstīšu.

Ar atgriešanos! Cerams, ka regulāru un abpusēji patīkamu.