Apskatāmais mūspusē

Ja sanāk braukt uz mūspusi, padalīšos, ko interesantu apkārtnē vai ceļā no Rīgas var apskatīt. Neesmu tūrisma eksperte, bet šajos dažos gados garāmbraucot šis tas pieķēries. Pieturas punkti, kas palikuši atmiņā.

Pirmkārt, pats ceļš. Tā ir Ērgļu šoseja P4. Ja no Rīgas, tad Ulbrokas aplī jādodas, sekojot Ērgļu norādei. Caur Līčiem, garām 333 trasei, cauri Kangaru kalniem. Un sākas! Ja ar moci, ceļš būs medusmaize. Nelielais posms caur Kangaru kalniem joprojām grants. Ja pēc lieliem lietiem braukšana, tad jācer, ka greideris jau būs pastrādājis. Ja ziemā braukšana, tad ar radzēm silti iesaku šo posmu mērot. Pārējā laikā vienkārši drusku jāpacieš grants putekļi un jābauda smukums. Nesen Kangaru kalnos atklāts skatu tornis un dabas taka. Neesmu kāpusi augšā, bet, garāmbraucot, izskatās zolīdi. Paturpinot par skatu torņiem un takām, ir viens tuvāk Ērgļiem, kurā gribētos uzkāpt. Taka veidota par godu Dullajam Daukam, runā, ka pats Ziedonis ar domubiedriem tai pamatus licis. Skatu tornis esot kā atgādinājums par mūžīgo jautājumu - kas ir tur, aiz horizonta?! Tēmai par godu, lai skan dziesma. Starp citu, labi skati mēdz pavērties, ja uzkāpj mednieku tornītī.

Uzmanīgi, saudzīgi, cienot īpašumu

Nākamais pieturas punkts ir Ķeipenē pie lielā krēsla jeb ekspozīcijā, kas veltīta režisoram Sergejam Eizenšteinam. Ja nemaldos, Sukutam par to varam paldies teikt. Te palasīties Wikipediju var, instalācijas uzstādītas, veltot tās ar kino saistītiem cilvēkiem.

Bilde no Latvia travel

Šajā vai jebkurā citā brīdi var pārslēgties uz pārvietošanos tālāk pa veco Ērgļu dzelzceļu. Tas nav oficiāls ceļš, bet ar moci vai velosipēdu, vai slēpēm ziemā var labi tikt uz priekšu. Tikai vienā posmā, lai ceļš neaprautos, bija uz šosejas jāizbrauc. Neatminu gan, kur tas tieši bija, pasen visu garo ceļu braucām. Toreiz sākām no Kangaru dzelzceļa stacijas enduro moča mugurā. Ja arī jūs šai pusē ievandāties ar moci, aiz Līčupes sekojiet Kliģenes norādei, tālāk aizbrauciet līdz Zaubei un no tās līdz Nītaurei. Domājams, šo posmu novērtēsiet. Un Nītaurē ir burvīga akmens pareizticīgo baznīca, ko apskatīt. Saglabājusies, vesela, aci neatraut, cik glīta. Neesmu baznīcu eksperts, bet pārsteidza fakts, ka Vidzemē ir pareizticīgo baznīca. Un vēl akmeņu. Likās, ka tādas Latgalē mīt.

Atgriežamies uz P4. Aiz Ķeipenes ceļa malā skaisti ainaviskā vietā ir P atzīme. Piestājiet, paverieties plašumā un Vidzemes smukumā. Lai gan viss šis ceļš ir skaisti baudāms, līkločos vien. Tādēļ it kā nieka 90-100 km neies tik ātri kā standarta aprēķins varētu likt domāt.

Līčupē piedāvāju uzmeklēt veco dzelzceļa līniju un tieši posmu pār tiltu. Ja var ticēt internetam, tas ir viens no augstākajiem tiltiem Latvijā. Nezinu kādēļ, bet Līčupē norādes uz šo vietu nav. Bet noderētu. Attiecīgi arī pati vieta ir kā nomētājusies, neviena nepieskatīta un nekopta.

fotovietas.com bilde

Informāciju par šo tiltu pa ausu galam biju dzirdējusi no vietējiem, bet ko vairāk atradu vietnē Zudusī Latvija. Starp citu, uz savu roku arī var sastapt zudušo Latviju jeb pieiet tuvāk pamestām, tukšām, vecām viensētām. Citām visapkārt līdz pat slieksnim viss uzarts. Citas ieaugušas kokos un pļavas vidū esošas vecās ābeles liek māju paliekas meklēt. Dažu pēc pamatu druskām var iztēloties. Vai pēc skursteņa, kas slejas pret debesīm, kā zemāk redzamajā bildē. Man kā sapņotājai, fantazētājai, mākoņos staigātājai patīk iztēloties stāstiņus par šādām vietām. Zinu, zinu, ka nevar neatļauti pa citu īpašumiem staigāt. Bet daru to saudzīgi, ar cieņu, neko nelaužot un neaiztiekot. Savā apkārtnē esam apstaigājuši čupiņu vairs neesošu mājvietu, pētot vecākas kartes, kurās māju nosaukumi vēl atrodami.

Kas te dzīvoja? Par ko sapņoja?

Turpinot ceļu pa P4 šoseju, aicinu pie zīmes 'Vecogres kapi', griezt pa labi un braukt, braukt, braukt līdz galam. Tad pa kreisi un pēc gabaliņa meklēt mazītiņu celiņu labajā pusē, kas noved lejā pie upes. Ceļš šaurs, krūmos ieaudzis, strauji lejup ved. Tur, ja vērīgi skatās uz debesu/ koku un krūmu pusi, var atrast pārpalikumus no gājēju trošu tilta pār upi. Tas savienoja Ērgļu un Ogres novadus. Tur blakus ir mazā HES, kas arīdzan kalpo kā orientieris. Šajā vietā upi var pabradāt kājām. Arī uz šo vietu oficiālās norādes nemeklēt.

Te tas ir bijis - gājēju tilts

Ja grasāties nakšņot Ērgļos un gribat piedzīvot ko vairāk nekā parastu viesnīcas numuriņu, dodieties uz Bumbiermuižu. Ļaujieties kam īpašam, tiešām īpašam, šī vārda nenolietotākajā versijā. Bumbiermuižas saimnieki ir īsta Dieva dāvana! Kaut jums būtu vaļa ar viņiem vairāk parunāties. Pie tējas, ko paši vāc un ar ko cienā viesus. Muižā, kurai katru stūrīti paši ar savām rokām glaudījuši, radījuši, izsapņojuši, uzbūruši pašu un citu baudījumam. Ja dzirdēsiet barona Bumbiera leģendu, viņš jūsu atmiņās iespējams pārspēs pašu Minhauzenu. Saimnieki ieteiks skaistas vietas, kur dabu turpat sajust, iekurs pirtiņu. Ja gribas, arī melno pirti upes krastā varēsiet sarunāt. Noteikti uzdāviniet to sev. Un parunājieties, sarunājieties ar muižas radītājiem - veldzējiet savu dvēseli. Ak, aizmirsu,- tur nav elektrības! Iespējams, tā ir viena no atslēgām ceļā uz maģiju.

Esot ceļā, mēdz sagribēties ēst. Šajā sadaļā nebūšu labākā ieteicēja. Vai tamdēļ, ka esmu izlepusi pilsētniece, vai izvēlīga kundzīte, vai skeptiska dāmīte, vai vienkārši nezinu īstās vietas. Bet, ja nemeklējat klasisko lauku karbonādi, daudz ieteikumu no manas puses nav. Labākais variants - jums šeit ir pazīstamie un tiksiet pie laba mājas ēdiena. Varat pieteikties ciemos pie manis, gatavot man patīk un daru to ik dienas. Ja nesakautrēsimies, satiksimies.

Cita versija ir sarīkot pašam pikniku, iepērkot Ērgļos sestdienas rītā tirdziņā vietējos labumus. Tirdziņš, kā jau minēju, darbojas sestdienu rītos placī pie autoostas. Nenobīstieties no leišu-poļu visur esošās tirgus rokas. Lupatām pa vidu ir arī vietējie labumi. Kurš agrāk brauc, tiek pie labākā kumosiņa. Tur noteikti meklējiet Kaziņas Bonijas sieru un Našķotavas saldskābmaizi. Ņamm, aš' siekalas saskrēja mutē, atceroties šīs maizes garšu. Rakstot gan apjuku, vai Našķotava darbojas tirdziņā. Ja ne, tad aizbrauciet līdz netālajai bodītei. Tā strādā piektdienās visu dienu un sestdienās dienas pirmajā pusē. Ja zināt iepriekš, ka rīkosiet pikniku, iesaku sazināties ar Gunāru Vīgantu. Pie viņa var dabūt labu bioloģisko liellopu gaļu, tostarp burgeriem vai kupātus, ko varēsiet ugunskurā pagatavot itin veikli.

Ja tomēr gribas, lai kāds jums pagatavo ēst, tad manos ieskatos nav citu variantu, kā laist līdz Madonas Neapolei, kur tiksiet pie itāļa ceptas picas. Un gelato. O, jā! Tas man garšo gandrīz vai labāk par picu. Lai gan picas tur ir labas un izvēle plaša. Viss uz vietas gatavots un jūs apkalpos pats picērijas saimnieks šarmantā latviešu valodā ar nekur nenoslēpjamu itāļu akcentu. Tā manos ieskatos jābūt - ģimenes biznesā pati ģimene strādā. Ja pa glauno gribas ieturēties un somā nejauši līdzi paķērusies restorānam atbilstoša smukā kleita, Mālpils muižas restorāns ir laba izvēle. Gaumīgi, gardi, ar noskaņu un vietējām dabas veltēm uz šķīvja.

Labi, pietiek pie galdiem sēdēt. Vēl viena vieta, kur iesaku tikt, ir radošās atpūtas pagalms Tiltiņi, kurā ir Kandžas laboratorija. Un brīvdabas kino tur ir, un tiešām saistoša un izglītojoša dabas taka ar nopietna izmēra metāla instalācijām, ko pavada labs stāstījums. Atvainojos visiem dabas taku cienītājiem, bet esmu diezgan skeptiska par parastajām takām. Nereti tie ir tik vien kā apgūti Eiropas līdzekļi un attīrīti ceļi un taciņas mežā. Atgriežoties pie Tiltiņiem, tur daudz kā ir - pirts, kopts plašums, simts un viens interesants objekts un objektiņš visriņķī. Piemēram, vecais labais ripas telefons tualetē. Pie dažādām niansēm saimnieks piedomājis. Saimnieks - Mārcis, ir riktīgi foršs, sirsnīgs un atraktīvs! Kad būsiet viņu noķēruši, varat arī par augļkopību parunāt. Viņa dārzā, kas atrodas Vidzemes augstienē, aug aprikozes, paša potētas ābeles, ogu krūmi un citi gardumi. Tas tā, paralēli kandžas, kino, ūdens prieku, radošo meistarklašu, dabas takas un atpūtas baudīšanai. Ar iztēli, idejām un spēju aizraut viņam ir uz Tu, atpūtinās un nodarbinās ikvienu. Šī, starp citu, ir ļoti piemērota vieta ne vien ģimenes, bet arī darba biedru atpūtai.

Bildi no 'Tiltiņu' Facebook aizlienēju

Netālu no Tiltiņiem atrodas viens no Strūves meridiāna punktiem. Ja gribas plašāk palasīties, veriet vaļā Wikipediju. Ja īsumā, citēju,: "[..] astronoms Frīdrihs Georgs Vilhelms Strūve uzsāka vēlāk savā vārdā nosauktā meridiāna loka mērīšanu, lai pārbaudītu, vai platuma grādi ir nemainīgi un tiem ir tāda pati vērtība kā pie ekvatora, tā pie Zemes poliem."

Strūves ģeodēziskais loks

Noslēgumā piedāvāju piebraukt pie vecās/ jaunās Ērgļu dzelzceļa stacijas. Ja paveiksies, nonāksiet alternatīvajā TIC, kur stacijas saimnieks Māris zinās izstāstīt teju visu par interesējošo rajonā. Jo ir vietējais, jo zina teju visus un visu, un viņu interesē viss dabā un cilvēkos. Pie viņa esmu vērsusies pēc padoma, kur kumodei jaunu kāju izvirpot, kā makšķerāķi no īkšķa ārā dabūt, nemaz nerunājot par jebko, kas aktuāls sadzīviski bijis. Brīdinu uzreiz- stacija ne vienmēr ir vaļā un saimnieks ne vienmēr ir tur, jo ir gana aizņemts un nodarbināts ar dzīvi. Bet, ja jums paveiksies un Māri pie kafijas sastapsiet, iespējams ceļojums ieilgs, jo uzzināsiet vēl simts un vienu vietu, kur sagribēsies aizdoties. Vai arī vienkārši aizsēdēsieties stacijā sarunās, sarunās, sarunās.

Vēl ir miljons vietas un pieturas punkti, kur pa ceļam Rīga-Ērgļi-Madona piestāt, aprunāties, izbaudīt. Priekš tā ir google, kas visu zina, un draugi-paziņas ar saviem ieteikumiem. Uzskaitītie ir mani šī brīža favorīti. Un, jā, nenoliedzami, cilvēki ir tie, kas rada vidi un aizķēruši manu sirdi. Esmu ļoti, nu ļooooti pateicīga cilvēkiem, ko šo dažu gadu laikā esmu te iepazinusi. Gan pieminētos Bumbiermuižas saimniekus, gan Gunāru, Mārci ar ģimeni un citus, kas šajā ierakstā nav pieminēti, bet noteikti sastapsiet citos manos rakstiņos. Kaimiņu Mārtiņu, Mammas roku Laini, Ērgļu sargsuņu atdzīvinātājus Leldi ar Aigaru, neparasto īpatni Aleksīti un citus. Ir gana daudzi, par kuriem esmu dzirdējusi, bet nav sanācis iepazīties. Zinu, ka Ērgļos ir saimniecība ar alpakām, 50 ha liels briežu dārzs, Anniņa, pie kuras var tikt pie piena kafijai, un vīriņš gados, kurš cep ideālās ābolmaizes. Kā arī jāatceras, ka ne visos pagalmos tā no malas var tikt, un ne visām sirdīm atvērties mūsu priekšā.

Laiks pasapņot

Noslēgumā dalīšos sapnī - ka taps reiz vienots stāsts (vai sauciet to par zīmolu) par visiem šiem īpašajiem cilvēkiem un vietām manā pusē. Jo viņi ir Latvija! Viņi piepilda laukus un ļauj dvēselēm dziedāt! Ak, cik saldi un patētiski, bet tieši tā es to izjūtu.