Sēkliņu ceļojums pretim dzīvei

Lai gan Vidzemes baltums vēl neļauj noticēt pavasara tuvumam, mani neapmānīt un kalendārs vēstī, ka nekur tas ziedonis neliksies. Tamdēļ tika nogaidīts līdz jaunajam mēnesim, kas 20. martā iemirdzējās, un sēkliņas nosūtītas ceļojumā uz melnzemes kastītēm. Kopš pērnā gada pieredzes un sekmīgajiem eksperimentiem, nu sēkliņas dzenu tikai noslēgtajās kastītēs (un apaļajos ķopšos, kā redzams bildē). Ātrums, kādā sāk dīgt, ir neticams! Vienas no puķēm (nosaukums: limonija) jau trešajā dienā savu pusi no centimetra izstiepušas pretim saulei.

Tā kā viedokļi par to, ir vai nav vērts sekot mēness fāzēm sēšanas laikam, divas dienas vēlāk - 22. martā, kastītēs iesēdināju ķirbjus, kabačus, garos gurķus un rozmarīnu. Paskatīsimies, kas notiek un vai ir kāda atšķirība augšanas ātrumā. Dienu vēlāk gan palasījos pietaupītajās padomu lapās, ka ķirbjus vien maija sākumā vajag sēt, bet nu par vēlu. Uzsāks savu dzīvi kastītēs siltumnīcā. Ko padarīs, ka tik vieglprātīga kopēja. Lai top! Lai pavasaris nāk!