Siltumnīcas eksperimenti turpinās

Baigi kaifoju par mūsu siltumnīcu! Un ar prieku tur pavadu savu laiku. Lai nebūtu vien jāplūkā knapi izdīgušās nezāles, nododos dažiem eksperimentiem. Pirmais no tiem īsti nekvalificējas eksperimenta apzīmējumam - tā ir puķu sēšana un audzēšana. Lai uz mājas palodzēm šogad varu likt pašas audzētas puķes, jo, kā jau iepriekš esmu teikusi - negribu vairs ravēt dobes. Aprīļa sākumā tika iesēti puķzirņi un tie paspējuši tā iztiepties, ka pārsēdināti savā kastē. Gaida silto laiku, lai var atstāt siltumnīcu.

Ceru uz krāsainiem ziediem

Apsildāmā siltumnīca. Mēģinājums nr.2

Kā īsti iesācēji amatieri, ar pirmo piegājienu apsildāmās siltumnīcas priekšrocības nespējām izmantot. Mēģinājām, bet nesanāca. Jeb pareizāk teikt - sanāca misēklis. Paši savām rociņām netīšām piebeidzām svaigi sadīgušos zaļumus.

It kā mulča

It kā mulča, jo tādu, redzot veikala plauktā, izbrāķētu. Savukārt mājas apstākļos, kad ir vēlēšanās likt lietā visus pieejamos materiālus un maksimāli maz ko ugunskurā svilināt, šāds mulčas izstrādājums der. Galvenokārt mulču nolēmu izmantot un salikt ap ilggadējām puķu kopām, jo apnicis veltīt laiku ravēšanai.

Ziema tik viegli nepadodas

Ne reizi vien esmu uzsvērusi, ka mūsu pusē viss kā Vidzemes augstienē pienākās. Arī šis rīts to vēl reizi apliecina - sniegs ir krietni centimetri sasniguši. Salīdzinājumam divi foto, no kuriem viens uzņemts vakar un viens - šajā ziemas rītā. Lai būtu korekti, vietā gan bilst, ka vakar no rīta termometra stabiņš rādīja -5, bet šorīt krietni siltāks ar -1. Pieņemu, ka diena uzsils un sniegs vien foto galerijā paliks.

Vakar bildēts

Šis rīts bildē

Pavasaris neiestājās vakar

Lai gan kalendārs vēstī, ka pavasaris iestājas vakar, es nepiekritīšu. Tas ienāca mājā jau februāra pirmajā pusē līdz ar pirmajām zemē iekaisītajām sēkliņām. Pirmo reizi iemēģināju metodi, sēkliņas diennakti pirms sēšanas mērcējot pelnu ūdenī (2 ēdamkarotes uz 1 litru ūdens). Nezinu tik kā efektivitāti mērīt, jo ar sēkliņu bakstīšanu otro reizi tikai ņemos. 

Pelnu + ūdens pelde sēkliņām

Ar cieņu apdauzītā galva

Šķiet, ka pats fakts, ka esam izvēlējušies dzīvot vecā lauku mājā, apliecina mūsu cieņu pret seno, vēsturi - sauc, kā gribi. Vienkāršāk taču esot uzcelt jaunu māju, nekā piņķerēties ar vecu ēku, kuras plānojums jāpieņem kāds ir, jālabo teju vai viss, gana daudz uzlabojumi jārada no jauna, un tā tālāk. Jā, tā ir mūsu ģimenes vājība - vecas viensētas. Neļauj roka nojaukt, norakt, uzart kā lielsaimniekam līdz ar slieksni visus laukus, dārzus, pagalmu. Tādēļ esam gatavi reizi no reizes (kad pašiem piemirstās) ar cieņu apdauzīt galvas, ejot divās no visām istabām. Jo tām ir zemas durvis, kā tas nereti ir vecās mājās. Esam tās oriģinālā augstumā atstājušas. Tā kā abi ar vīru esam krietni garāki par vidējo latvieti, šī nianse ir nozīmīga. Vietā piebilst, ka maz cilvēkus zinu, izņemot bērnus un jau vecuma salīkušos, kas šajās istabās neapdauza pieri. Ar cieņu. Arī pieradums izveidojas dikti veikli un sen nemanu, ka piedomātu pie galvas noliekšanas, izmantojot šīs telpas. Tāda tā sadzīvošana ar vēsturi zem viena jumta.

Abas 'vaininieces'

Lasāmgabali no "Ievas mājas"

Tajā pusotrā gadā, ko nebiju blogā, gana daudz stāstiņos dalījos ar žurnālu "Ievas māja". Pamanījos pastāstīt, kā ienāca prātā ideja dzīvot laukos, kā meklējām un veiksmīgi atradām mūsu mājas, arī par ūdens ienākšanu, vannas istabas un virtuves ierīkošanu pastāstīju. Tāpat ieskicēju, kā tiek vadītas dienas rudenī, ziemā un sniegā laukos, kā atpūšamies un arī kļūdāmies, remontējoties uz savu galvu - tā teikt, neturēju sveci zem pūra. Ja interesē šie lasāmie gabali, mudinu apmeklēt manizurnali.lv un skatīt numurus, sākot ar 2015. gada nr. 14 līdz 2016. gada Nr. 6. Tiekamies!

Dēšanas sezona atklāta

Ziemas laikā mūsu cibiņas- vistiņas dēj ļooooti maz olas. Tam ir dažādi skaidrojumi, bet šoreiz ne par to. Ir laiks, kad nedēļām ligzdā nav nevienas olas. Ir nedēļas, kad vienu izspiež smukumam. Nu jau ilgāku laiku ik dienu ir pa ovālajam gardumam. Dažreiz pat četras, piecas olas brokastīm tiek dāļātas. Šī rīta atradums mīlīgi smieklīgs.

Izmēru un krāsu dažādība

Meža putniņi

Par putniem un to barošanu ziemas sezonā iedomājos uzrakstīt pavisam vienkārša iemesla dēļ. Pamanīju, ka tuvākās pilsētas bodē tiek tirgotas nesālītas speķa ādas. Man domāt, ka tieši putniņiem ziemas sezonai. Citos gadalaikos ādas nebiju pamanījusi. Rīgas lielveikalos, kuros ierasti iegriežos iepirkties, neesmu manījusi šādu piedāvājumu. Vien tauku-sēkliņu bumbas un sēklu maisiņus, ko smuki pie barotavas nolikt. Ir pieprasījums, ir piedāvājums. Konkrēti par ādām - neparasts, uz klientu orientēts. Mēs te laukos vienkārši lietai pieejam - labi redzamā vietā izkaram speķa ādas un barotavā ieberam graudus no aitu vai vistu kopējā galda. Atliek vien priecāties par smuk-putniņu viesošanos barotavā.

Dzilnītis acu zonas dēļ ninzju atgādina

Malka un iekštelpas

Ziemā liela dienas daļa paiet, gādājot par siltumu mājās jeb kurinot krāsnis un plīti. Atkarībā no tā, cik cilvēku esam mājās, un, cik silts/ auksts ir aiz loga, mainās kurināmo krāšņu skaits. Allaž darbojas plītiņa virtuvē un krāsns, kas vienlaikus apsilda dzīvojamo istabu un mūsu guļamistabu. Boilers vannas istabā tiek kurināts ik pārdienas un pārējās divas krāsnis un arī maizes krāsns pēc vajadzības un apstākļiem, ko jau minēju. Kādēļ to uzskaitu? Jo visas krāsnis kurinās ar malku, kura ir jāsagādā. Par malkas sarūpēšanu kurināšanas sezonai šoreiz nerunāšu, tas vasaras sākuma darbiņš. Šajā reizē par to, kā malka no āra nonāk iekštelpās un ko līdzi nes. Arī vārda tiešā nozīmē – līdzi nes dubļus no apaviem, nēsājoties no āra iekšā; gružus, kas birst no malkas utt. Bet kā saka – ir problēma, ir risinājums!

Žūst malka un piebristais zābaks

Kā mīnusus pārdzīvojām

Dzīvojot vecā, šķībā un uz knapiem 50% salabotā lauku mājā, trakie mīnusi, kādi mūs Vidzemes mežā piemeklēja aizvadītās dienas, ir īsts izaicinājums. Vienu rītu termometra stabiņš aiz virtuves loga -28 uzrādīja. Pirmajā ziemā, kad tikām pie šī īpašuma, šitik lielos mīnusos uz šejieni no Rīgas nemaz nebraucām. Nākamajos gados lēnām apguvām prasmes, nenosalstot pārlaist aukstās dienas šeit. Lielākoties tad uzturējāmies tik vienā istabiņā, kuru kā vienīgo visā mājā varēja kārtīgi sakurināt ar garantiju, ka pēc pāris stundām siltums nebūs izplēnējis pa šķirbām un spraugām. Citās telpās mūs pavadīja baltie elpu garaiņi. Brrrr. Ārā izskrējām vien, kad sirsniņmājiņa bija apmeklējama. Ar katru ziemu aizvien komfortablāk un ērtāk viss šeit kļuva dzīvošanai arī aukstajā laikā. Aizrāvos ar pagātni. Kā bija tagad trijās super sala dienās? Nuuuuu, auksti.

Bez bloga tomēr nevaru

Njā, noticis ir tas, ko daudzi prognozēja - atgriežos blogā, bez tā tomēr nevaru. Vai tas labi vai slikti, neņemos spriest. Nesolu neko - cik bieži, cik sīki un smalki, cik noderīgi viss notiks. Bet saraksts ar sakrātajām idejām ir paprāvs, tā kā lēnītēm par visu pastāstīšu. Arī laiks, ko neesmu te bijusi un ar lasītājiem dalījusies iespaidos, ir pārmaiņām pārpildīts un pārbagāts. Nespēšu atturēties, nedaloties iespaidos. Iesākumam, lai nesatrakotos mans līksmais prāts, pietiks ar šīs dienas foto - spelgonis ir varens (-19 C), vējš tik ass, ka pat suns bez liekas vajadzības ārā nelien, bet ir arī spoža saule. Kombinācija burvīga savā dabiskumā!