Vasara ir klāt!

To, ka vasara ir iestājusies, var skaidri sajust, jo nav laika ne bildēt kaut ko, ne pierakstīt un skaidri apdomāt nez ko. Vien knapi pietiek laiks nopļaut zāli, trimmerēt dārzu, piesiet zirnīšus, kas saulei braši pretim slejas, iekārt ziedus kokā, lai zied un plaukst. Viens ir skaidrs - pie tik liela zāles daudzuma, vasaras puķes zemē bakstīt ir nereāli un nevajadzīgi, jo to trako sakņu sistēmu nevar izplēst. Daudz iederīgāk tādā ainavā iekļaujas lielie krūmu ziedi kā pujenes, flokši un arī papardes.Pirmajā vasarā ar tām cīnījos, jo likās, ka paparde kā nezāle ir. Bet tagad esmu pieņēmusi tādus trīs smukus krūmu pušķus kā iederīgus un koši zaļus brīnumus. Atstāju vasaras nokarenos ziedus iekāršanai piemājas ābelē. Lai priecē vasarā!

Lielie krūmi tagad kā traki saziedējuši, ceru, ka vasaras karstumā arī kāds zieds paliks sirds priekam. Īrisi teju kā pateicībā par apčubināšanu rudenī tagad zied. Drauga mamma ierādīja, ka saaugušie īrisi ir atrokami, atdalāmi viens no otra (bija saauguši lielā bruģa čemurā), laksti apgriežami un pa jaunu ierokami zemē. Tagad katrs zaļais laksts biezos ziedos plaukst. Es tiešām ceru, ka mūsu vieta jūt, ka mums tā patīk, par to tiek domāts un čubināt čubināsim to allažiņ.

Pirms nedēļas iestādījām savus pirmos augļu dārzus - trīs ābelītes, divus bumbierus un arī divus ķiršu kokus. Tagad jāsteidz izaugt līdz veco augļu koku izmēram. Pārdošanas meistars solīja pirmo ķirsi sagaidīt jau nākamajā gadā, bumbieru ražu pēc trim gadiem varot gaidīt. Gaidīsim arī. Aizeju ik pa laikam pie kociņiem, arī vecajiem, parunāt un lapas paglaudīt, lai jūt, ka ražu tiešām gaidām. Vārīsim sidru un kādu zapti satjūnēšu. Šobrīd rādās, ka plūmes būs daudz - koki pilni ar mazām zaļām odziņām. Lai turas pie zara cieši un nebirst zemē (strauji augošā zālē neatradīšu). 

Tagad Jāņiem gatavojamies. Izpļāvām visu teritoriju apstaigājamo, lai neaplīgo mūs un viesi ierauga apkārtni smuko (aizvadītajā gadā trimmeris tieši pirms svētkiem noplīsa un bijām vairāk nekā aplīgojami). Jāsaka, ka burvīgs līdzeklis pret traki daudzajiem gliemežiem ir zāles pļaujamais - samaļam kā gaļmašīnā. Skarbi jau skan, bet es priecājos. To pagājušajā gadā nevarēja just, jo ar trimeri tik garo zāli triecām nost. Tāpat par kādu svētku atrakciju jāsāk domāt - varbūt meitām siers sienams, tikmēr puiši, lai pūdeli slej augšā?! Vēl drusku laiks ir. Arī piknika vieta iedzīvojusies - tur vecos kokus no ieaugšanas zemē pagalma nostūrī izrakām, nožāvējām, notīrījām un uz akmens bluķiem pacēlām. Pa vidu vecās kūts durvis galda vietā un omulīga pasēdēšanas vieta gatava. Arī šūpoles vēja plīvo un ļauj pagalmu glīti pārskatīt. 

Kā jau teicu - vasara ir klāt un rosīšanās sit augstu vilni. Līdz vēlam vakaram ir ko darīt - laistīt, ravēt, rušināt, pļaut, krāsot ēkas fasādi, arī mājā pie plīts pastāvēt. Visam pa vidu - kaķi ir laimīgi, pļavās skraidot.