Pirmo reizi sazīmējām viņu, kad meklējām vaininieku apēstajām zivīm pagrabā. Bija tur iesālītas un noliktas gatavināties voblas. Tad viņš nobijās un aizskrēja prom pa ceļu. Pēcāk jau malkas šķūnī viņu sastapām uz brusām maskējoties. Iedevām sauso barību, tādu neatpazina un izbrāķēja. Pēc mirkļa jau nāca tuvāk mājām, aktīvi runājoties ar mums. Gribējās ēdienu. Bija renģītes iepirktas mūsējiem luteklīšiem. Ūpītim tās zibenīgā ātrumā aizgāja - 15 sekundes un trīs zivteles jau notiesātas. Neredzēta apetīte. Vēlāk uz zivju šķīvīša uzliktā sausā barība arī aizgāja uz urrā.
Tā viņš pierada pie pilsētnieku ēdiena. Arī pie mums un mūsu diviem zvērēniem. Iesākumā gan bija lielās acis un šņākšana ar ņurdēšanu (mūsējiem). Tagad tikuši līdz pirmajiem nedrošajiem soļiem kopīgās rotaļās. Bet pamazītēm tā sadraudzība dibinās. Ar cilvēkiem gan Ūpītim viss vienkārši - labi zina, ko nozīmē silta roka uz vēdera, kas pret sauli sagriezts. Arī klēpī patīk ielīst un murrāt, murrāt. Mājā gan pagaidām viņu nelaižam, lai galīgi nepierod. Lai gan, kā var runāt par nepierašanu, ja vismaz 3x nedēļā tiek pie pusdienu šķīvja?!...
Pagaidām negribas domāt par rudeni, kad būs pārvākšanās uz pilsētu. Kurš viņš liksies? Kā pie pusdienām tiks? Kas punci pakasīs? Kur ir viņa mājas, kurās tiek gaidīts? Uzradās meža vidū Ūpītis, tā arī ziemā alā ielīdīs un nozudīs?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru