Kaķis meža vidū

Mēs dzīvojam lauku mierā un idillē. Kaimiņi mūs netraucē, jo to vienkārši nav. Vasaras vakaros dzirdam vienus cauri mežam. Bet ar to arī aprobežojas mūsu kaimiņu būšana. Un te vienu dienu pamanām jaunu kaimiņu. Vai pareizāk jau nu būtu teikt - jaunu mūsu mājas iemītnieku. Par Ūpīti viņu nosaucām (to spalvaino austiņu dēļ).

Krēsla maģiskās pārvērtības

Laukos piestāv lietas ar vēsturi un bez jauno mantu mākslīgā spīduma. Tā esam pie trim seniem paklājiem tikuši, apmainot pret konfektēm. Paldies Facebook domu grupas "Atbrīvojies no lietām" dalībniekiem, kas atsaucās un mājas pagrīdes krājumus pārskatīja! Viens pat visai amizants - ar Šiškina lāčiem a la gobelēnā. Istabu vecās grīdas priecājas par pagaidu risinājumu un defektu pieslēpšanu. Savukārt apmaiņā pret vafeļu torti tikām pie sešiem sagurušiem krēsliem.

Vasara ir klāt!

To, ka vasara ir iestājusies, var skaidri sajust, jo nav laika ne bildēt kaut ko, ne pierakstīt un skaidri apdomāt nez ko. Vien knapi pietiek laiks nopļaut zāli, trimmerēt dārzu, piesiet zirnīšus, kas saulei braši pretim slejas, iekārt ziedus kokā, lai zied un plaukst. Viens ir skaidrs - pie tik liela zāles daudzuma, vasaras puķes zemē bakstīt ir nereāli un nevajadzīgi, jo to trako sakņu sistēmu nevar izplēst. Daudz iederīgāk tādā ainavā iekļaujas lielie krūmu ziedi kā pujenes, flokši un arī papardes.Pirmajā vasarā ar tām cīnījos, jo likās, ka paparde kā nezāle ir. Bet tagad esmu pieņēmusi tādus trīs smukus krūmu pušķus kā iederīgus un koši zaļus brīnumus. Atstāju vasaras nokarenos ziedus iekāršanai piemājas ābelē. Lai priecē vasarā!