Es ļoti paļāvos, ka uzreiz notiks klikšķis un mīlestība no pirmā acu skata. Kā rāda filmās - izbrauc aiz līkuma, ieraugi un uzreiz skaidri zini - jā, tā ir īstā. Vai arī - izkāp no mašīnās, drusciņ paej pa taciņu, aizej aiz saaugušā koku un krūmu pudura un tur tā slēpjas - pērle, ne vieta. Es par lauku viensētu, protams. Kaut kādas šāda veida ekspektācijas vismaz man bija. Ka ieraudzīšu, sajutīšu un iemīlēšu. Kā filmās. No pirmā acu skata.
Apskatījām vairākas vietas, nekur tas klikšķis nebija. Lai cik radoši uzreiz ar acīm visu apkopu un piefrišināju. Tomēr bija viena liktenīgā satikšanās. Lietaini papelēkā augusta dienā apskatījām divas mājas ar nelielu (25km) attālumu. Laukos tādu attālumu varu nosaukt par kaimiņiem. Abas patikt. Abās varu iedomāties savu dzīvi. Tomēr pilnīgi atšķirīgas - viena klasiska viensēta bez cilvēkiem 2km rādiusā, otra - 'odziņa' pilsētas nomalē ar kaimiņu pie katra sāna. Tā kā tikai apskatām mājas, stresa nav un mierīgu prātu dzīvojam tālāk. Tomēr tas tikai sākumā tā liekas, ka prāts ir mierīgs. Naktī, kad neguļas, galvā abas mājas rotē un aicina pie sevis. Tādas kā lomkas, kad šķiet, ka kaut kas ir jāizlemj un nez kā jārīkojas. Sāk tikšēt pulkstens, kurš atskaita laiku līdz lēmuma pieņemšanai...
Tagad, braucot uz laukiem, pie pēdējā līkuma man straujāk sāk pukstēt sirds, kaut kas sakņud pakrūtē, lūpu kaktiņi smaidā savelkas & iebraucot pagalmā vienmēr prieks dikti liels. Kā filmās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru