Šķiet, ka pats fakts, ka esam izvēlējušies dzīvot vecā lauku mājā, apliecina mūsu cieņu pret seno, vēsturi - sauc, kā gribi. Vienkāršāk taču esot uzcelt jaunu māju, nekā piņķerēties ar vecu ēku, kuras plānojums jāpieņem kāds ir, jālabo teju vai viss, gana daudz uzlabojumi jārada no jauna, un tā tālāk. Jā, tā ir mūsu ģimenes vājība - vecas viensētas. Neļauj roka nojaukt, norakt, uzart kā lielsaimniekam līdz ar slieksni visus laukus, dārzus, pagalmu. Tādēļ esam gatavi reizi no reizes (kad pašiem piemirstās) ar cieņu apdauzīt galvas, ejot divās no visām istabām. Jo tām ir zemas durvis, kā tas nereti ir vecās mājās. Esam tās oriģinālā augstumā atstājušas. Tā kā abi ar vīru esam krietni garāki par vidējo latvieti, šī nianse ir nozīmīga. Vietā piebilst, ka maz cilvēkus zinu, izņemot bērnus un jau vecuma salīkušos, kas šajās istabās neapdauza pieri. Ar cieņu. Arī pieradums izveidojas dikti veikli un sen nemanu, ka piedomātu pie galvas noliekšanas, izmantojot šīs telpas. Tāda tā sadzīvošana ar vēsturi zem viena jumta.
 |
| Abas 'vaininieces' |
