30 kilogrami naglu

Es ar savu vīru lepojos par visu ko. Bet jumta maiņa ir kas prātam diezgan grūti aptverams un lepošanās failu vienkārši uzkar. Kā viens pilsētas cilvēks var izdomāt, ka pats plēsīs, pats gatavos, pats liks lubiņu jumtu?! Nu, kā var tas ienākt prātā?! Ar pārliecību un ticību, ka būs. Un, protams, ka ir!!! Tiiik skaisti! 

Tas notika skaisti un iedvesmojoši

Lai vispār no kāda gala to izstāstītu, ar kaut ko jāsāk. Tātad, māja ir veca, šķība un greiza. Vīrs ir iedvesmots, radošs, spējīgs uz visu, aizrautīgs. Latgalē ir kāds labs cilvēks, kas lubiņu jumtus zina kā savus piecus pirkstus, darbojas ar tiem ikdienā un palīdz citiem to apgūt. Kad visi šie neticamie un apbrīnojamie lielumi satiekas, top mūsu mājai jumts. Visam pa vidu vēl ir Zelta vectētiņš, kurš atdzīvina vecu lubiņu plēšamo mašīnu. Visas rajona apses, kas atceļo uz mūsu māju. Un 30 kilogrami naglu. Jā, tieši tik daudz akurāti ar īpašiem maziem āmurīšiem tika iedzītas mājas jumtā. Jau apritējuši 5 gadi kopš tā laika. Jumts no spoži balta kļuvis par mīļi silti gaiši pelēku. 

Kā tas viss notika? Kā jau minēju, sākums rodams vīra iedvesmā. Tad neticamā satikšanās ar Oskaru pie viņa Latgales pasaulē, meistarklase un gatavība palīdzēt darbos. Apses tā kā būtu. Tik tāds nieks, ka pati lubiņu plēšamā iekārta jādabon. Nolietotais teiciens par pasaules sadošanos rokās skaista mērķa vārdā ir tīri vietā. Jo neticamā kārtā tieši tādā veidā kaimiņu ciemā atrodas vīrs ar noplīsušu lubiņu plēsēju. Paldies Mārim par iesaistīšanos un vietējo pazīšanu! Pieminētais un bloga lasītājiem labi zināmais Zelta vectētiņš spēj visu. Tamdēļ droši ejam ar piedāvājumu pie lubiņ-plēsēj-iekārtas saimnieka, ka uz gadu aizlienēsim aparātu, atgriežot to darba kārtībā. Abraka dabraka, aparāts gatavs!!! Lūk, ieskatam video, kā tas darbojas.

Atgriezumu kaudze beigās bija neiedomājama

Un tad sākas! Apmēram 2 mēnešus, vai pat visus trīs, visa enerģija un domas devās jumta nomaiņas virzienā. Tas nav kā pieiet pie skapja un pārģērbties. Pat ne kā pārlīmēt istabā tapetes. Vecai lauku mājai tas nozīmē kaudzi nezināmā, pārsteigumu un neplānotu darbu. Viena lieta ir apjaušamie darbi kā vecā seguma noņemšana, latojuma un stiprinājuma maiņa (atvainojos lietpratējiem par manu terminu iespējamo putrošanu), lubu sagatavošana un pielikšana. Starp citu, lubas iet uz urrā, ka nespēj vien pieplēst nepieciešamo apjomu klāt. Bet pavisam kas cits, kad darbu gaitā atklājas, ka sienas, kurām būtu jātur stiprinājumi un pēcāk jumts, ir sabirušas putekļos. Gari bija posmi, ko sienās mainīja un mūrēja, vienlaikus cenšoties veco jumtu nenojukt lejā. Vienai istabai gandrīz puse sienas tika nomainīta. 

Pamatīgas stutes, lai jumts noturas tur augšā

Nekā tur nav

Pārsteigumu bija daudz

Zvaigžņu vērošana iespējama no gultas

Bija interesanti vīru rosīšanos vērot. Vienīgais, ko varēju darīt, barot visus ar gardām maltītēm un morāli atbalstīt. Kā jau tas notiek pie lieliem darbiem, finiša taisnē atbalsts visnepieciešamākais. To asti pārkāpt mēdz būt tik grūti. Tomēr tā kā darbi tika uzsākti vasaras beigās, aukstās sezonas sākums bija kā dabiskais gala termiņš un dīdītājs. Tika ne tikai Oskars ar meistaru Jāni pieslēgts, bet arī vīra draugs Eduards ar Edgaru brauca talkā. Jo ziema strauji tuvojās un jumts bija jāpabeidz. Visiem iesaistītajiem lielais paldies! Katra nagliņa un lubiņa ir pateicīga. Un, protams, es pati. Ak, un atcerējos, tieši tas bija laiks, kad māja tika pie jauniem skursteņiem. Arī to Zelta vectētiņš visam pa vidu pamanījās paveikt un divus skursteņus pārmūrēt. Jo kad tad vēl, ja ne tagad?! 

Darba procesa ilustrācija

No lietus māju slēpj lielie reklāmas banneri

Process raibs kā dzeņa vēders

Top otrs skurstenis

Tikai sākot lubiņu likšanu, apjautām, ka šādai mājai nemaz cits jumta segums nederētu. Jo māja ir tik šķība un greiza, ka tikai lubiņas (un minu, ka niedres) varēja uzlikt un pielāgot šādai plūstoši viļņojošai jumta līnijai. Pārskatot bildes, atcerējos, ka pirmais izmēģinājuma jumts tika uzklāts suņa būdai. Stāv joprojām.

Treniņa laukums

Pēc tam, kad mājai jumts bija uzlikt, visu ziemu un pavasari pagalma vidū nostāvēja milzu brāķēto lubiņu kaudze. Tas palika manā ziņā to likvidēt no viena stūrīša. Šķūnī sagūla daudz iekura malkas un skaliņu. Mazākie atgriezumi aizceļoja uz dārzu kā sava veida mulča (tā daļa, kas saskarē ar zemi bija trūdēšanu sākusi) vai arī citviet kā zirgskābeņu un nātru slāpētājs. Ap māju ilgāku laiku uzlasīju dažādus miniatūrus atgriezuma gabalus no lubiņām. Tas viss bija tā vērts! Māja gluži kā kronēta ar tik skaistu jumtu. Savā galvā esam ielikuši domu, ka 30 gadus jumtam būtu savs kronis jāspēj godam noturēt. Lai stalti, silti un iedrošinoši!