Kā kļūt par ideālo talcinieku

Šo rakstu varētu ātri pabeigt, uzrakstot tikai vienu teikumu - nav ideālu talcinieku. Neticu tādiem. Tomēr, ja reiz esmu sākusi domas apcerējumu, būs nedaudz vairāk kā viens teikums jāpauž. Iecere par atzīšanos manī vairāk kā gadu brieda. Saprotu, ka to nav patīkami dzirdēt un vēl neērtāk atzīties. Īpaši tamdēļ, ka regulāri saņemu aicinājumus no saviem pilsētas draugiem, tak beidzot sarīkot vienu kārtīgu talku. Pavasaros šādi mudinājumi izskan biežāk un skaļāk. Nu, nav ideālu talcinieku, jo...un tad seko vairāki jo. Piemēram, jo nav ideālu talkas rīkotāju, ko šajā gadījumā es par sevi.

Viss sākas ar to, ka talkai ir nopietni jāgatavojas no saimnieku puses. Jāsagatavo darbu saraksts, vide un darba vietas, un jāpārdomā norāžu došanas loģistikas sadaļa. Ja nepasaka, kā un ko darīt, dieva zīmes var sanākt. Labākajā gadījumā talcinieki būs paņēmuši pauzi līdz tālāko norādījumu saņemšanai, bet, ja ne... uhh, varēsi pēc talkas labot labojamo. Tad, protams, darba cimdi, grābekļi, lāpstas, zāģi, maisi, ķerra, spaiņi un cita tehniskā bāze, atkarībā no darāmo darbu specifikas un sarežģītības. Kas tā par talku bez gardām pusdienām un aliņa?! Nevar aizmirst, ka vakarā pēc talkas un arī brokastīs otrā rītā visiem gribēsies paēst, padzert. Arī tas jāsarūpē. Seko pieminētā norāžu došana katram talcinieku pulciņam, kā arī regulāra skubināšana, ka jāiet/ jāatgriežas pie darba. Vēlams pieklājīgi un bez pātagas. Citādi ap ugunskuru un alus kasti burziņš solās neizklīst. Arī pašai rādīt labu piemēru un rosīties, un neaizpļāpāties ar foršajiem talciniekiem, un sekot līdzi, lai nekā nevienam netrūkst, un, un, un, un... Ak, klāt vēl guļas vietas sariktēšana palīgiem, jo citādāk nesanāk, dzīvojot 100 km no galvaspilsētas.

Pāri visam vajadzīgs spēks un izturība divu dienu mini festivālam savā mājā. Ja organisms, laukos dzīvojot un no bērzu sulām atdzeroties, atradinājies no tusiņiem līdz rītam (un no tā izrietošajām blakus parādībām), tad vairākas dienas būs jūtamas pēc-talkas-paģiras. Var teikt atklātāk - vecums, vecums, vecums. Nevar ignorēt faktu, ka talkā satiekas cilvēki, kas viens otram ir patīkami sarunu & smieklu biedri. Savu reizi ilgāk nesatikti cilvēki, ar kuriem ir daudz ko pārrunāt un izrunāt. Kas liek atgriezties pie pieminētās darba skubināšanas un rīkojumu došanas. Nav patīkami brīvprātīgi uzņemties vagara lomu uz dienu vai divām. Ja gribas, lai talka tiešām palīdz būtiski īsināt darāmo darbu sarakstu, bez vagara iemaņām neiztikt. Atgriežos pie ievadā teiktā - visa vaina ir manī. Gribas, lai ideālais talcinieks atbrauc strādāt. Strādāt tā kā pati melnu muti te esmu rāvusies un raujos dien dienā. Tad vakarā piekusumā atkrist sēžamajā un ļur-ļur-ļurināt pēc sirds patikas. Piemirsās piebilst, ka visu caurvij klusa saimnieka cerība, ka uzticētais darbs tiks izdarīt tādā pat kvalitātē kā darītājs to savā mājā veiktu. Citādāk, saku godīgi, talkai neredzu jēgu. Jo ikdienā no viena stūrīša visi darbi tiek pamazām pievārēti.

Tikai lūdzu nepārprast mani - satikt draugus ir baigi labi. Ja izdodas satikt tos sen neredzētos, prieks dubultā. Tikai to vajag godīgi pārsaukt par pikniku vai burziņu un visas saimnieka gaidas tiek kliedētas. Iespējams man nepiekritīs vesels bariņš un vēl saujiņa cilvēku, kas māk rīkot talkas un gūst no tām saldu kaifu ar redzamu rezultātu. Jā, viss slēpjas manī. Iespējams, ka citādās domās būtu, ja laukos vien uz brīvdienām/ atvaļinājuma laiku brauktu, kad neko nevar pašu spēkiem uzspēt un paveikt. Tā kā pastāvīgi dzīvoju laukos vairāk kā trīs gadus, šis etaps ir pārvarēts. Varbūt situācija mainīsies, kad darāmo darbu saraksts būs būtiski noīsinājies un senā viensēta atguvusi savu sakopto vaigu. Nebija plānā attaisnoties, bet drusku sanāca. Varbūt vajadzēja apstāties ievadā, pasakot vien, ka ideālu talcinieku nav un es nemāku rīkot talkas.