Kastīte gardam dzērienam

Kamēr vīra kungs pa pilsētu, mājās rūpēju pārsteigumu. Pamatam ņemu vecu koka kastīti, par kuras tiešajiem pienākumiem vēsture klusē. Aizvadītajā gadā tajā centos baziliku izaudzēt, bet baziliks to neatzina par labu esam un neauga. Šogad kastīte tika nolikta uz verandas (neesošās) maliņas, lai pie nokareniem ziediem tiktu. Tomēr kādā rītā, dzerot terasē kafiju, ienāk prātā labāka doma: alus nesamā kastīte. Mēs bieži mēdzam vakara saulītē pagalmā pasēdēt un iemalkot kādu pašbrūvēto gardumu. Ja gribas našķi piekost, rokas aizņemtas un 2x iešana sanāk. Kastīte atvieglos dzīvi.

Lapsa! Lapsa mūsu pļavā

Īsa, bet ļoti sajūsmīgas balss ziņa! No pļavas uz mani nolūkojās lapsa. Mierīga un skaista. Tādu kuplu vilnu un lielu asti. Rudi brūna ar baltu ap-acu zonu. Galīgi nebija pēc ziemas paplukusi, kā mēdz reizēm stāstīt. Nesteidzīgi piestāja, paskatījās un aizsoļoja tālāk savās gaitās. Tik tuvu lapsa nebija redzēta. Izņemot, protams, Zoo dārzu. Un vēl pašu pļavā. Esmu sajūsmā par dabu, par laukiem, par dzīvi tur un ieraugāmo.