Kā mīnusus pārdzīvojām

Dzīvojot vecā, šķībā un uz knapiem 50% salabotā lauku mājā, trakie mīnusi, kādi mūs Vidzemes mežā piemeklēja aizvadītās dienas, ir īsts izaicinājums. Vienu rītu termometra stabiņš aiz virtuves loga -28 uzrādīja. Pirmajā ziemā, kad tikām pie šī īpašuma, šitik lielos mīnusos uz šejieni no Rīgas nemaz nebraucām. Nākamajos gados lēnām apguvām prasmes, nenosalstot pārlaist aukstās dienas šeit. Lielākoties tad uzturējāmies tik vienā istabiņā, kuru kā vienīgo visā mājā varēja kārtīgi sakurināt ar garantiju, ka pēc pāris stundām siltums nebūs izplēnējis pa šķirbām un spraugām. Citās telpās mūs pavadīja baltie elpu garaiņi. Brrrr. Ārā izskrējām vien, kad sirsniņmājiņa bija apmeklējama. Ar katru ziemu aizvien komfortablāk un ērtāk viss šeit kļuva dzīvošanai arī aukstajā laikā. Aizrāvos ar pagātni. Kā bija tagad trijās super sala dienās? Nuuuuu, auksti.

Sals ir klāt

Prieki par ūdeni mājā un silto ziemu bija īsi. Ir sals, ir aukstums mājā un ir sasalums visapkārt. Zeme sasalusi, logu rūtis ar leduspuķēm un arī ūdens vairs uz māju nepienāk. Pat durvju slēdzene nosalusi balta un apsarmojusi ar ledu. Kārtējais apliecinājums, ka pie komforta pierod ātri. Labierīcības, duša, trauku mazgāšana - viss nu sasalumā iepauzē. Visas krāsnis pilnā sparā kurās un tāpat ir auksti ... brrrrrr. Ko gan var gribēt no vecas mājas ar sagurušu jumtu, piebrukušām sienām un svilpojošiem logiem?! Protams, paši izvēlējāmies to reanimēt un pie dzīvības atgriezt. Atliek vien pacietīgi turpināt katru kvadrātcentimetru atkarot. Un priecāties par stindzinošo skaistumu dabā.