Ziema tik viegli nepadodas

Ne reizi vien esmu uzsvērusi, ka mūsu pusē viss kā Vidzemes augstienē pienākās. Arī šis rīts to vēl reizi apliecina - sniegs ir krietni centimetri sasniguši. Salīdzinājumam divi foto, no kuriem viens uzņemts vakar un viens - šajā ziemas rītā. Lai būtu korekti, vietā gan bilst, ka vakar no rīta termometra stabiņš rādīja -5, bet šorīt krietni siltāks ar -1. Pieņemu, ka diena uzsils un sniegs vien foto galerijā paliks.

Vakar bildēts

Šis rīts bildē

Pavasaris neiestājās vakar

Lai gan kalendārs vēstī, ka pavasaris iestājas vakar, es nepiekritīšu. Tas ienāca mājā jau februāra pirmajā pusē līdz ar pirmajām zemē iekaisītajām sēkliņām. Pirmo reizi iemēģināju metodi, sēkliņas diennakti pirms sēšanas mērcējot pelnu ūdenī (2 ēdamkarotes uz 1 litru ūdens). Nezinu tik kā efektivitāti mērīt, jo ar sēkliņu bakstīšanu otro reizi tikai ņemos. 

Pelnu + ūdens pelde sēkliņām

Ar cieņu apdauzītā galva

Šķiet, ka pats fakts, ka esam izvēlējušies dzīvot vecā lauku mājā, apliecina mūsu cieņu pret seno, vēsturi - sauc, kā gribi. Vienkāršāk taču esot uzcelt jaunu māju, nekā piņķerēties ar vecu ēku, kuras plānojums jāpieņem kāds ir, jālabo teju vai viss, gana daudz uzlabojumi jārada no jauna, un tā tālāk. Jā, tā ir mūsu ģimenes vājība - vecas viensētas. Neļauj roka nojaukt, norakt, uzart kā lielsaimniekam līdz ar slieksni visus laukus, dārzus, pagalmu. Tādēļ esam gatavi reizi no reizes (kad pašiem piemirstās) ar cieņu apdauzīt galvas, ejot divās no visām istabām. Jo tām ir zemas durvis, kā tas nereti ir vecās mājās. Esam tās oriģinālā augstumā atstājušas. Tā kā abi ar vīru esam krietni garāki par vidējo latvieti, šī nianse ir nozīmīga. Vietā piebilst, ka maz cilvēkus zinu, izņemot bērnus un jau vecuma salīkušos, kas šajās istabās neapdauza pieri. Ar cieņu. Arī pieradums izveidojas dikti veikli un sen nemanu, ka piedomātu pie galvas noliekšanas, izmantojot šīs telpas. Tāda tā sadzīvošana ar vēsturi zem viena jumta.

Abas 'vaininieces'

Lasāmgabali no "Ievas mājas"

Tajā pusotrā gadā, ko nebiju blogā, gana daudz stāstiņos dalījos ar žurnālu "Ievas māja". Pamanījos pastāstīt, kā ienāca prātā ideja dzīvot laukos, kā meklējām un veiksmīgi atradām mūsu mājas, arī par ūdens ienākšanu, vannas istabas un virtuves ierīkošanu pastāstīju. Tāpat ieskicēju, kā tiek vadītas dienas rudenī, ziemā un sniegā laukos, kā atpūšamies un arī kļūdāmies, remontējoties uz savu galvu - tā teikt, neturēju sveci zem pūra. Ja interesē šie lasāmie gabali, mudinu apmeklēt manizurnali.lv un skatīt numurus, sākot ar 2015. gada nr. 14 līdz 2016. gada Nr. 6. Tiekamies!